Mākslinieki pievērsās savas tautas kolektīvajā iztēlē un atmiņā mītošajām leģendām. Zīmīgi, ka šī perioda mākslā gandrīz nav sastopami grieķu un romiešu mitoloģijas motīvi, lai gan Janis Rozentāls transformēja Arnolda Beklīna mantojumu un Kristjans Rauds reducētā veidā turpināja senās sakrālās glezniecības tradīcijas.

Igauņu eposs “Kalevdēls”, kuru laikā no 1857. līdz 1861. gadam pēc tautas teikām sarakstījis Frīdrihs Reinholds Kreicvalds, aizvietoja atsauces uz antīko kultūru un piedāvāja bagātīgu materiālu. Eposs izseko igauņu zemju valdnieka Kaleva un viņa sievas Lindas dēla notikumiem bagātajai dzīvei, kurā varonis sastopas ar daudziem iebrucējiem un cieš sakāvi, tomēr beigās tiek piecelts no mirušajiem. Oskars Kalliss šo tēmu risinājis vairāk nekā četrdesmit gleznās, tai pievērsies arī Nikolajs Trīks un Velko Tūls. Dramatiskā noskaņa Kristjana Rauda darbā “Kalevdēla nāve” ļoti skaidri atklāj igauņu emocionālo saikni ar šo tekstu.

Tomēr dažas vīzijas vairāk līdzinās sapņu un maģijas valstībai nekā striktākajai politiski ietonētu mītu pasaulei. Petra Kalpoka “Teiksmainā pilsēta” un Emīlijas Gruzītes “Fantastiska ainava” attēlo savādas atmosfēras piestrāvotas pasaules, kas uzrunā kā alternatīvas tālaika reālajam, nomācošajam Visumam. Ferdinanda Ruščica glezna “Nec mergitur”, iespējams, ataino Poliju kā viļņu svaidītu burinieku, kas cīnās ar skarbajiem vēstures pavērsieniem, bet tēla pievilcība balstās galvenokārt fantastiskā elementa klātbūtnē.

Gustava Šķiltera un Sigismunda Vidberga tumšās ainavas, kurās var saskatīt Obrija Bīrdslija ietekmi, uzskatāmi ilustrē vēlīnā simbolisma melanholisko aspektu. Līdzīga noskaņa ir jūtama, piemēram, Antana Žmuidzinaviča darbā “Povila Višinska kaps”, kas attēlo politiski aktīvā rakstnieka un lietuviešu kultūras veicinātāja pēdējo atdusas vietu. Apbedījumi arī kalpo kā pierādījums mākslinieka darbā “Zeme, kur atdusas varoņi”, liekot domāt, ka vēsturi iespējams skatīt tikai caur traģēdijas prizmu.