Pēdējais Latvijas simbolisma uzplaukums saistīts ar mākslinieka Rūdolfa Pērles vārdu. Viņa fantastiskās ainas tapušas Pirmā pasaules kara sākumā, un tāpēc simboliski sapņainām vīzijām viņa darbos piejaucās gan kara dramatiskās noskaņas, gan melanholiskais fatālisms. Savu radošo mākslinieka ceļu Pērle uzsāka Pēterburgā, kur sevi pierādīja kā talantīgu zīmētāju, ofortistu un akvarelistu. Viņš attēloja ainavas un pilsētas skatus reālistiski impresionistiskā manierē, nemaz necenšoties pievērsties pārreāliem tēliem. Vienīgais, kas varēja liecināt par ārpusreālistiskām interesēm, bija akvareļa tehnikā gleznotas sacerētas krāšņas ziedu kompozīcijas. Viņš detalizēti fiksēja galvenos motīvus un vienlaikus izkausēja formas nosacītā telpā, pārvēršot puķu pušķus par lirisku vīziju.

Pēdējos divos dzīves gados viņa mākslas sižeti radikāli izmainījās. Reālās ainavas vietā viņa audeklus pārņēma fantastiskās ainavas, piepildītas ar stāvām klintīm. Šādā atsvešinātā telpā reti mājo kādas būtnes, un mēs redzam dzīvību tikai pastarpināti kā, piemēram, senlaicīgus buriniekus, pilsdrupas vai brīnumu pilis. Arī šajā gleznā neviens personāžs nepalīdz mums saprast, vai tā ir noslēpumaina pilsēta kā debesu Jeruzaleme vai apburta un nolādēta pils.

Pavisam noteikti zināms, ka Pērli ļoti iespaidoja ne tik daudz reālo kalnu monumentālais raksturs, cik klinšu skati Konstantīna Bogajevska gleznās un visvairāk Mikaloja Konstantina Čurļoņa fantasmagoriskās vīzijas. Pērle dažus motīvus aizņēmās no Čurļoņa arsenāla, bet turpināja tos attīstīt daudz ekspresionistiskākā manierē, veidojot tiltu starp simbolistiem un nākamo pēckara avangardistu paaudzi.

Audio stāstus gatavo Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.