Šoreiz skatāmies divas lieliskas izstādes kim? Laikmetīgās mākslas centrā un sarunājamies par sociāli vērstu vai, drīzāk, nevērstu arhitektūru un dizainu. 

Ata Jākobsona personālizstādē “Režģis” nonācu smalki pārdomātā un ļoti apcerīgā, kā arī tālā un vēsā pasaulē un uzreiz sajutu vēlmi izprast realitātes relativitāti (tā ir atsauce uz autora tekstu), bet Līvas Rutmanes personālizstādē “PRR” nonācu tieši iekšā vienā P un divos R — gluži eksistenciālā, nevainojami profesionālā grafikas izstādē, kur bija arī triks ar kolonnām un elegants gājiens ar makrofleksu. Savukārt, runājot par izcilībām, Annas Ceipes un anonīmo mākslinieku apvienības “Klīga” izstāde Rīgas cirka ziloņu stallī ir perfekti kaligrāfiska no visiem viedokļiem. Tur bija arī K un A, un vēl daži biedri, citi no tādām garām lampām un ēnām.

Noslēdzot nejauši sākušos kreiso sarunu seriālu, piedāvāju ieskatu trešajā un pēdējā pagaidām  sarunā — kopā ar arhitekti Renāti Pablaku ar katrā mājsaimniecībā pieejamu lukturīti diezgan uzmanīgi raugāmies pēc arhitektu un/vai dizaineru praksēm, kas būtu painteresējušās par mums, vienkāršajiem skatītājiem un vispār iedzīvotājiem, kuri, ziniet, Rīgas lidostā var nopietni satrūkties, garāmskrienot ielūkojoties Latvijas dizaina butikā. 

Atkal žēl, ka sarunas jāpiegriež īsākas, jo kārtīgas sarunas lielākoties tomēr ir garas.