3.raidījums.

Ironija šķietami slavē, atzīst, bet darbojas ar slēptu nolūku izzobot un izsmiet. Rietumeiropā 18.gs. beigās un 19.gs. sākumā ironija uzplauka saistībā ar romantismu (t.s. romantiskā ironija), Latvijā tas notika 19.gs. otrajā pusē un 20.gs. sākumā. Padomju laikā ironija bija ne tikai nevēlama, bet pat bīstama. Tā uzdrošinājās “pabāzt galvu” tikai 1960. gadu jeb atkušņa laika dzejā (O.Vācietis, I.Ziedonis, M.Čaklais). - “Visaptveroša ironija kā poētikas pamats”, secinājis G.Berelis, “parādījās tikai septiņdesmitajos gados – vispirms Jāņa Rokpeļņa, vēlāk Māra Melgalva, arī Klāva Elsberga, Egila Zirņa u.c. daiļradē.”

Postironijā, kas raksturīga 21.gs. literatūrai, robežas starp komisko un traģisko vai nenopietno un nopietno īsti vairs nav.

Ironija ietver smalkāku izteiksmi nekā sarkasms, kurš raida izsmieklu vai naidu tiešā mērķējumā. Uz sarkasma asumu un raupjumu norāda jau pats vārds, kas sengrieķu valodā nozīmēja ‘plosīt miesu’.

Raidījumu vada literatūrzinātniece Janīna Kursīte.

Mūzika:

Pērkons - Dziesmiņa par zelta blusu