Trimdas rakstnieks Pēteris Ērmanis kādā no grāmatām atstāsta savu strīdu ar bibliotekāru Jāni Misiņu – sākumā par franču rakstnieka Romēna Rolāna, pēc tam par Raiņa vietu Eiropas Olimpā: “Tas ir viens no Eiropas lielākajiem rakstniekiem,” es tā kā taisījos Rolānu aizstāvēt. Misiņš paraustīja nāsis un ironiski jautāja: “Nez, vai lielāks par Rainīti vai bišķi mazāks?” Raiņa humora izjūta laikam nebija neko liela, vismaz ne viņa dzejā. Toties bija satīra, sākot no krājuma “Mazie dunduri” (1888.g.) un beidzot ar asajām epigrammām 20.gs. sākumā iznākušajās dzejas grāmatās.

Grāmatizdevējs Atis Freināts (1882 -1955) apraksta kādu humoristiski aizkustinošu gadījumu no 1930.gadu nogales Daugavpilī: “Pa tam pēdējais vilciens bija aizgājis. Es iegriezos turpat pie stacijas Mazā viesnīcā. Apkalpotāja tur bija jauna latgaliete. Sarunājoties par grāmatām, viņa nezināja itin nekā. Un tomēr no rīta, kad braucu projām, viņa teica: “Pasveiciniet Rīgā Raiņa kungu.” – “Meitenīt, Rainis jau sen kā miris.” – “Žēl! Kad vēl gāju skolā, mums par viņu bija jāmācās.”

Mūzika:

Jēkabs Nīmanis - Svilpojošs vējš (vārdu autors Rainis)
Židrūns - Fabrikas meitenes dziesma (vārdu autors Rainis)