"Viņa bija smalka, dzīva un gracioza – kā no citas pasaules mūsu tūļīgo inteliģento dāmu starpā." Tā par Zemgaliešu Birutu teicis rakstnieks Jānis Akuraters. Kaut arī dzejnieces īsā mūža laikā nav izdota atsevišķa grāmata ar viņas darbiem, Zemgaliešu Biruta viennozīmīgi ir spilgta parādība 20. gadsimta sākuma latviešu literatūrā un sabiedrībā.

Zemgaliešu Biruta (īstajā vārdā Konstance Augustīne Grencione) dzimusi 1878. gada 14. oktobrī Stāmerienas muižā. Daudzi posmi viņas biogrāfijā palikuši nepierakstīti, nepiefiksēti un līdz ar to šodienas cilvēkam neizzināmi. Spriežot pēc ierakstiem baznīcas grāmatā, Konstances vecāki Emīlija un Pēteris apprecējušies dažus mēnešus pēc meitas nākšanas pasaulē. Tomēr apkārtnē klīduši nostāsti par bērna "neskaidro izcelšanos", proti, ka Konstance esot kāda vācu muižnieku dzimtas Lēvisu of Menāru (Löwis of Menar) pārstāvja ārlaulības bērns, bet par to, protams, neesot pieklājies skaļi spriedelēt, bet nedaudzajos avotos, kur runāts par Konstances ģimeni, Pēteris Grencions pieminēts kā viņas patēvs. Brāļu vai māsu Konstancei nebija.

Konstances pirmie soļi izglītībā sperti Palsmanes muižā, bet vēlākie skolas gadi pavadīti ar kungu meitām, guvernanšu vadībā apgūstot franču valodu un vācu klasisko literatūru. Vēlāk ģimene pārvācās uz Rīgu, kur Konstance 1895. gadā absolvēja B. Freija meiteņu skolu. Daļa bērnības pavadīta Dolē, bet pēc Rīgas skolas gaitām Konstance dzīvoja pie vecākiem Madlienas draudzē. Grencionu ģimene uzturēja draudzīgas attiecības ar Antonu Benjamiņu, kurš tolaik Madlienā vadīja veikalu, bet, kā zināms, vēlāk pārvācās uz Rīgu, kur kopā ar Emīliju Benjamiņu kļuva par vienu no ietekmīgākajiem drukātās preses izdevējiem.

Tikmēr Konstanci turpināja izsekot nostāsti par viņas ne tik cienījamo izcelsmi, un tādēļ bija ļoti grūti nodibināt romantiskas attiecības un atrast precinieku. Sevišķus sirdēstus sagādāja neizdevusies savienība ar Heinrihu Rīteru, kas bija Tērbatā studējošs ārsts. Pēc šī pārdzīvojuma Konstance nolēma doties uz Maskavu.

Spītīgas apņēmības pavadīta, Konstance Maskavā nonāca 1900. gada augustā. Viņa bija nolēmusi reklamēties vietējos laikrakstos kā mājskolotāja, un tādējādi ieguva darbavietu pārtikušā ģimenē, kur bērniem pasniedza franču valodu. Konstance izbaudīja lielpilsētas kultūras dzīvi un apmeklēja operas, teātrus, mākslas izstādes un bibliotēkas, sevišķi mīļa viņai kļuva Tretjakova galerija. Viņa ne tikai mācīja, bet arī pati mācījās, patstāvīgi apguva svešvalodas un paplašināja redzesloku, tādējādi atbrīvojoties no "parastā provinciālisma", iemantojot uzskatus, kuros jaušams plašums un brīvība [1].

Maskavā Konstance pavadīja trīs gadus. Madlienā viņa atgriezās 1903. gadā, kad saņēma ziņu par mātes sasirgšanu. Laukos Konstancei pietrūka radošās kustības un dažādības, bet šo robu viņa aizpildīja, cenšoties neatpalikt no aktuālajām mākslas norisēm – viņa abonēja gan latviešu, gan vācu un krievu literatūras un kultūras periodikas izdevumus, daudz lasīja un iedziļinājās teorētiskos darbos par cittautu daiļliteratūru. Šī iedvesmošanās un padziļinātā interese rosināja Konstanci pašai iemēģināt roku prozas un dzejas rakstīšanā. Pēc mātes nāves 1904. gadā Konstance šiem literārajiem centieniem pievērsās nopietni un sāka meklēt savu ceļu uz publikācijām periodikā. Savus pirmos tekstus viņa nodeva paziņas Jura Kosas rokās, kurš tos nogādāja uz laikraksta "Apskats" redakciju, tie bija trīs prozas darbi – "Jūrmalas bērns", "Kad ievas zied" un "Garāmejot" –, tomēr Konstances teksti tik drīz nenonāca līdz drukai. Jaunā rakstniece vērsās pēc padoma pie literāta Augusta Saulieša, kurš savā ziņā kļuva par viņas radošo aizbildni. Konstance ļoti alka pieredzēt savu stāstu publikāciju un, kā atzina sarakstē ar Saulieti, "aiz gaidīšanas izmisuma" paralēli prozai pievērsās arī dzejas tekstu radīšanai. 1905. gada pavasarī Konstance debitēja laikrakstā "Apskats", kurā nodrukāja viņas tēlojumu "Jūrmalas bērns". Tas publicēts ar pseidonīmu Daphne jeb Dafne, bet vēlākie teksti jau tika parakstīti ar Zemgaliešu Birutas vārdu. Kā rakstījis Kārlis Vērdiņš: "Grūti pateikt, kāpēc autore lietuviešu vaidelotes vārdam Biruta pievienojusi piederības apliecinājumu tieši Zemgalei, nevis kļuvusi par Malēniešu vai Vidzemnieku Birutu." [2]

Nākamo divu gadu laikā Zemgaliešu Birutas vārds dažādos laikrakstos parādās arvien biežāk, un lielāku popularitāti gūst tieši viņas dzeja, kas atklāj "kaislu, traģiski mīlošu, mūžam meklējumos esošu modernas sievietes-mākslinieces dvēseli" [3].

Zemgaliešu Birutas tēlu piemin kā traģisku, bet viennozīmīgi spilgtu, pat ugunīgu parādību, kas pārstāv dekadences posmu latviešu literatūrā.

1905. gadā dzejniece pārvācās uz Rīgu, kur iesaistījās revolūcijas kustībā, kaut arī viņas vārdu neviens sākotnēji nebūtu iedomājies sasaistīt ar politiska rakstura darbībām. Juris Kosa atminas saticis Konstanci uz kāda ielas stūra, kur viņa pārdeva revolucionāru literatūru. Uzturoties Rīgā, Zemgaliešu Biruta turpināja arī skolotājas amata gaitas un 1905. gada 11. novembrī piedalījās Pirmajā Latvijas skolotāju kongresā, kas pieprasīja latviešu mācību valodas ieviešanu skolās un vispārīgi jaunu skolas programmu.

1906. gada sākumā Konstance kopā ar citiem revolucionāriem caur Pēterburgu aizceļoja uz Somiju, bet pēcāk Parīzi, kur smēlās iedvesmu franču kultūrā un pavadīja laiku mākslinieku sabiedrībā. Parīzē rakstniece sastapa tēlnieku Burkardu Dzeni, kurš studiju ietvaros izveidoja impresionistiskā manierē ieturētu darbu – Zemgaliešu Birutas krūšutēlu patinētā ģipsī. Biruta atstājusi paliekošu iespaidu uz daudziem laikabiedriem – runā, ka tieši viņa iedvesmojusi Edvarta Virzas skandalozo, tumšās kaisles piepildīto dzejoļu krājumu "Biķeris". Interesantu abu literātu tekstu salīdzinājumu piedāvājis rakstnieks Pēteris Ērmanis: "Cik Virzas mīlestība miesīga, tik Zemgaliešu Birutas mīlestība garīga." [4]

Jau 1906. gada jūlijā Zemgaliešu Biruta atgriezās Latvijā. Dzīvojot Rīgā, viņa kļuva par daļu no mākslinieku bohēmas – piedalījās dažādos sarīkojumos, kas nereti bija literāras performances, dzejas un prozas lasījumi, dejas un sarunas pie vīna glāzes. Viņa sāka publicēties laikrakstā "Dzelme", kas iznāca no 1906. līdz 1908. gadam, un kļuva par vienu no tā dēvētajiem dzelmeniekiem. "Dzelme" īpaši pazīstama ar 1906. augustā publicēto rakstu "Mūsu mākslas motīvi", ko uzskata par latviešu dekadences manifestu un brīvās, neatkarīgās mākslas deklarāciju. To parakstīja deviņi dažādi literāti – Jānis Akuraters, Kārlis Skalbe, Kārlis Štrāls, Kārlis Jēkabsons, Kārlis Krūza, Jānis Jaunsudrabiņš, Eduards Cālītis, Augusts Baltpurviņš un vienīgā sieviete – Zemgaliešu Biruta.

1906. gada 9. septembrī Zemgaliešu Birutu kopā ar Kārli Krūzu, Kārli Jēkabsonu, Jāni Akurateru un Antonu Austriņu apcietināja par iesaistīšanos revolucionāru darbībās. Eksistē pat leģenda, ka Birutas dzīvoklī atrasts spridzeklis, kas paredzēts ģenerālgubernatora nonāvēšanai, bet nav zināms, cik daudz patiesības slēpjas šajā nostāstā, kaut arī par šo gadījumu savās atmiņās rakstījis arī Jānis Akuraters. Lai nu kā – Zemgaliešu Birutu jau pēc mēneša atbrīvoja, un tas daudzos revolucionāros izraisīja aizdomas, ka dzejniece spīdzināšanas rezultātā nodevusi savus domubiedrus, tādēļ no viņas vairījās un uzlūkoja ar aizdomām. Šāda attieksme Zemgaliešu Birutu sāpināja. Viņai bija aizliegts atstāt Rīgu. Pa pilsētu klīda dažādas baumas par Zemgaliešu Birutas sadarbību ar selepenpoliciju un viņas darbošanos kā "ziņu pienesējai". Šķiet, tieši šī neapskaužamā situācija un agrāko domubiedru novēršanās sekmēja tālāko notikumu gaitu.

1906. gada decembrī avīzes ziņoja, ka "Elizabetes ielā Nr. 77 dzīvojošā skolotāja Konstance Grencione aiz pārskatīšanās ūdens vietā izdzēra atšķaidītu skābi, kura bija nolemta priekš mutes skalošanas".

Kā vēlāk tika noskaidrots, Zemgaliešu Biruta bija nolēmusi tīšām beigt savu dzīvi un tādēļ izdzēra Bertolē sāls šķīdumu. Pēc smagā stāvoklī aizvadītas nedēļas pilsētas slimnīcā 15. decembrī  Zemgaliešu Biruta devās mūžībā. Viņu apglabāja 21. decembrī Matīsa kapos, bet viņas atdusas vieta vairs nav identificējama.

Pēc Zemgaliešu Birutas nāves tuvākie draugi veltīja viņai dzejoļus un nekrologus, piemiņas raksts tika publicēts arī "Dzelmē". Daudz tika spriests par viņas darbu izdošanu atsevišķā grāmatā. Viņa tika pieminēta dzejas antoloģijās, periodikā un dažādos rakstos, bet tikai 2005. gadā, gandrīz 100 gadus pēc dzejnieces nāves, iznāca Kārļa Vērdiņa sastādītā izlase "Sārtais skūpsts", kur lasāmi Zemgaliešu Birutas dzejoļi. Kaut arī viņas atstātais literārais devums nav liels, Zemgaliešu Birutas darbos jaušams īpašs talants, ko garāks mūžs būtu ļāvis izkopt pilnībā.

"Zemgaliešu Biruta visu savu īso dzīvi tvērusi aizgūtnēm, allaž kā gribēdama slāpēt sevī kādu neizdzēšamu uguni." [5] Kādā no saviem pēdējiem dzejoļiem, kas publicēts "Dzelmē", Zemgaliešu Biruta, it kā jau kaut ko paredzēdama, rakstīja:

"Tā Mūza viegli spārnota
Pret šķēpiem ejot smaida."

[1] Goba A. Latviešu rakstnieces // Sieviete, Nr. 10. 1925. gada 15. augusts. 212. lpp.

[2] Vērdiņš K. Dzejnieces piedzimšana // Zemgaliešu Biruta "Sārtais skūpsts" (sast. Kārlis Vērdiņš). Rīga: Pils, 2005. 86. lpp.

[3]  Zemgaliešu Biruta // Tēvijas Sargs. Nr. 50. 1936. gada 11. decembris. 3. lpp.

[4] Ērmanis P. Tiem, kam nav grāmatu // Burtnieks Nr. 12. 1933. gada 1. decembris. 953. lpp.

[5] Turpat, 940. lpp.

Literatūra

Baumane-Andrejevska L. Dekadences traģiskā karaliene // Jaunā Gaita nr. 287. Ziema 2016. Pieejams: https://jaunagaita.net/jg287/JG287_Baumane-Andrejevska.htm

Ērmanis P. Tiem, kam nav grāmatu // Burtnieks Nr. 12. 1933. gada 1. decembris. 940.–958. lpp.

Goba A. Latviešu rakstnieces // Sieviete, Nr. 10. 1925. gada 15. augusts. 209.–212. lpp.

Gurtiņš, A. Zemgaliešu Birutas dzīve. Piezīmes dzejnieces biogrāfam // Daugavas vārds Nr. 34. 1927. gada 20. augusts. 1.–2. lpp.

Labrence V. Zemgaliešu Biruta // Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 1992. 368.–369. lpp.

Prande, A. Latvijas rakstniecība portrejās. Rīga: Leta, 1926. 515 lpp.

Vērdiņš K. Dzejnieces piedzimšana // Zemgaliešu Biruta "Sārtais skūpsts" (sast. Kārlis Vērdiņš). Rīga: Pils, 2005. 83.–91. lpp.

Tekstu sagatavoja Signe Viška, raidījuma "Bron-Hīts" vadītāja.

Ierunāja Kaspars Eglītis.

Mūzika:
Modo - Devītais vilnis
Domenique Dumont - Faux Savage
Jeruzālemes Dedzinātāji - Strijas

Paldies Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam un īpaši Arnim Strazdiņam par palīdzību raidījuma tapšanā.

Raidījums top sadarbībā ar Rīgas Domi un Latvijas Universitāti.