Katrīnu Dombrovsku piemin kā parādību, kuras "mūža veikums nesaskanēja ar tālaika sabiedrībā valdošajiem uzskatiem par sievietes spējām un dzīvesveidu" [1] un kura bija pazīstama visās Rīgas aprindās – kā pie augstiem, tā pie zemiem, kā pie bagātiem, tā pie nabagiem, bet visvairāk gan pie beidzamajiem, jo viņas vārdu allaž saistīja ar labdarību un līdzcilvēku mīlestību [2].

Katrīna Elizabete Dombrovska (pirmslaulību uzvārdā – Rempētere) nākusi pasaulē 1830. gada 28. septembrī. Pēc kāzām ar Jēkabu Dombrovski (1824–1886) kopā ar vīru un viņa četriem brāļiem dzīvoja nelielā mājiņā Ķengaragā. Ģimene iztiku pelnīja zvejā – kamēr Jēkabs bija jūrā, Katrīna devās uz tirgu, lai pārdotu iepriekš noķerto lomu. Tam pa vidu vēl, protams, bija jāveic saimniecības darbi un jārūpējas par kuplo saimi – Dombrovskiem bija veseli divpadsmit bērni. Ar ieņēmumiem no zivju pārdošanas iztikai drīz vien kļuva par knapu, tādēļ Jēkabs sāka strādāt kādā tuvējā kokzāģētavā. Cītīgi un pašaizliedzīgi darbojoties, lēnām izveidojās itin pieklājīgi iekrājumi vairāku simtu rubļu apjomā un, aizņemoties vēl dažus simtus, Dombrovski 1866. gadā Jāņavārtos iegādājās paši savu malkas laukumu, ko iekārtoja kā koku tirgotavu un zāģētavu. Būtiski pieminēt, ka Katrīna bija pilntiesīga uzņēmuma līdzīpašniece un aktīvi piedalījās tā darbībā. Kopā ar Jēkabu viņi strādāja plecu pie pleca, līdz no trūcīgiem ļaudīm kļuva par turīgiem rīdziniekiem. Darbā viņi ieradās pirmie un mājās devās pēdējie; uz saviem darbiniekiem nelūkojās ar pārākumu, bet runāja kā līdzīgs ar līdzīgu, daži pielīdzināja Dombrovsku attieksmi gādīgu vecāku rūpēm. Dombrovsku rūpnīca bija viens no pirmajiem latviešu tautības rūpnieku izveidotajiem uzņēmumiem.

Jāņavārtu rūpnīcā savas profesionālās gaitas uzsāka arī Jēkaba brāļa dēls Augusts Dombrovskis, kurš vēlāk kļuva par veiksmīgu uzņēmēju un mecenātu, izveidojot savu kokzāģētavu Mīlgrāvī, pēc tam arī nodibinot Bezalkohola biedrību "Ziemeļblāzma", kurai uzcēla namu, kas mūsdienās pazīstama kā Kultūras pils "Ziemeļblāzma". Interesanti, ka Pirmā pasaules kara laikā šīs pils pagrabā tika noglabāts Krišjāņa Barona Dainu skapis. Lai nu kā – pirms patstāvīgajām  uzņēmējdarbības gaitām Augusts Dombrovskis 25 gadus nostrādāja pie Jēkaba un Katrīnas,  kur guva vērā ņemamu pieredzi un iemaņas. Jāteic, ka domstarpības ar Katrīnu bija viens no iemesliem, kādēļ Augusts vēlējās iet savu ceļu un nošķirties no Jēkaba ģimenes.

Paralēli darbam ģimenes uzņēmumos Katrīna bija pazīstama arī kā sabiedriskā darbiniece. 1868. gadā tika dibināta Rīgas Latviešu biedrība. Toreiz bija pieņemts, ka sievietēm un vīriešiem jābūt nošķirtām sabiedriskajām organizācijām, tādēļ gadu vēlāk (1869. gadā) tika nodibināta Rīgas Latviešu labdarības biedrība, un tajā lielākoties darbojās Rīgas Latviešu biedrības locekļu sievas. Tomēr saskaņā ar Rīgas Latviešu labdarības biedrības statūtiem par tās locekļiem varēja kļūt abu dzimumu pārstāvji – biedrības komitejā tika ievēlētas sievietes, tomēr "atbilstoši tā laika likumiem un dzīves normām ikvienai amatpersonai par vietnieku jeb asistentu ievēlēja vīrieti" [3].  Organizācijas darbības loks bija plašs – dažāda veida palīdzība nabagiem, bāreņiem, cilvēkiem ar invaliditāti un vecākiem cilvēkiem, kā arī skolu, patversmju un medicīnas iestāžu organizēšana un cīņa pret ubagošanu [4]. Biedrība nodrošināja bāreņus ar apģērbu, apaviem, grāmatām. Regulāri tika izmaksāti lielāki un mazāki pabalsti trūkumcietējiem un nelaimē nonākušajiem.

Katrīna Dombrovska bija neatņemama Rīgas Latviešu labdarības biedrības daļa, un kā pēc viņas nāves (un, cerams, arī dzīves laikā) izteicās kolēģi – biedrība bez Katrīnas nemaz nebūtu iedomājama.

1872. gadā Katrīna tika ievēlēta Rīgas Latviešu labdarības biedrības Komitejā un kļuva par biedrības kasieri. Sākot ar šo laiku, viņas vārds bija minams saistībā ar teju vai katru biedrības organizēto pasākumu un īstenoto iniciatīvu. Neviena labdarības iestāde, kas vērsās pēc palīdzības pie Katrīnas, nepalika tukšā. Viņa neesot šķirojusi cilvēkus ne pēc ticības, ne pēc tautības – cilvēks ir un paliek cilvēks. Kāds pat esot smējies, ka neviena Dombrovsku laiku baznīca Rīgā nav celta bez Katrīnas un Jēkaba atbalsta. 1880. gadā Katrīnu Dombrovsku iecēla par Rīgas Latviešu labdarības biedrības priekšsēdētāju, un viņa šajā amatā darbojās 23 gadus – līdz pat sava mūža izskaņai.

Viens no Rīgas Latviešu labdarības biedrības pirmajiem lielākajiem darbiem bija Ļaužu ķēķa izveide Avotu ielā 21. Ķēķi izveidoja no biedrības līdzekļiem un ziedojumiem. Tā mērķis bija veselīgi un lēti paēdināt trūcīgos Rīgas iedzīvotājus, turklāt iestādes dibinātāji cerēja, ka izdevīgās cenas liks cilvēkiem atturēties no pārmērīgas alkohola lietošanas, jo nebūs jāpusdieno "vīnūžos", kur ēdienreizes izmaksāja krietni vairāk.

Ķēķī porcija zupas maksāja 6 kapeikas, bet pusporcija – 4. Ļaužu ķēķis darbojās 24 gadus līdz 1894. gada 1. jūnijam, un šajā laikā tika izsniegtas vairāk nekā miljons porcijas un vairāk nekā 300 000 gabalu maizes. 1894. gadā Rīgas Latviešu labdarības biedrība Ļaužu ķēķa vietā atvēra Nabagu ķēķi, kur nabadzīgie rīdzinieki varēja paēst par brīvu.

Ļoti būtisks solis bija arī Rīgas Latviešu labdarības biedrības meiteņu skolas atvēršana 1880. gadā; tās izveidē svarīga loma bija Katrīnas Dombrovskas ziedojumiem. Skolā tika mācīti tādi priekšmeti kā ticības mācība, latviešu, krievu un vācu valoda, rēķināšana, rokdarbi, glītrakstīšana, zīmēšana, ģeogrāfija un tēvzemes vēsture, dabas vēsture, saimniecības zinības un grāmatvedība, kā arī dziedāšana – varēja teikt, ka šī mācību programma līdzinājās labāko draudžu skolu programmām. 1883. gadā biedrības meiteņu skolā bija jau trīs klases, bet 1886. gadā tika atvērta arī sagatavošanas klase, tādēļ nereti Rīgas Latviešu labdarības biedrības meiteņu skolu mēdz dēvēt arī par četru klašu meiteņu skolu. Pirmajā gadā mācības uzsāka astoņas skolnieces, bet 1889. gadā skolā mācījās jau 139 meitenes.

Par vienu no nozīmīgākajiem Katrīnas Dombrovskas sasniegumiem tiek uzskatīta Katrīnas bērnu patversmes dibināšana 1897. gada 1. septembrī. Trūcīgie vecāki, kas strādāja algotu darbu, tur varēja atstāt savas atvases par 1–3 kapeikām dienā.

No 1897. līdz 1900. gadam patversmi vidēji apmeklēja 30 bērni. Ar Katrīnas un citu labvēļu ziedotajiem līdzekļiem tika izremontēta patversmes ēka un tās telpas, tika iegādātas mēbeles un sarūpēta malka gada aukstākajiem mēnešiem. Novērtējot šo devumu, Rīgas Latviešu labdarības biedrība nosauca patversmi Katrīnas vārdā.

Pa vidu vērienīgiem darbiem, Dombrovsku dzīvē bija arī daudz mazāku labdarības žestu un dāvinājumu. 1880. gadā Rīgas Latviešu biedrība vēlējās izveidot muzeju (jeb toreiz – mūzeju), kas ir tagadējā Latvijas Vēstures muzeja priekštecis. Sākotnēji mūzejas  kolekciju veidoja dāvinājumi un ziedojumi. Tikai viena lieta esot bijusi nožēlojama – mūzejai neesot bijis pienācīgo telpu, kur visu glabāt, tam atkal trūcis naudas. Šo nebūšanu sākumā novērsusi Katrīna Dombrovska, 1880. gadā uzdāvinādama mūzejai brangu skapi, kur lietas varēšot "kārtīgi nolikt un brangi uzglabāt" [5].

1886. gadā mūžībā devās Jēkabs Dombrovskis. Pēc vīra nāves Katrīna pilnīgi pārņēma uzņēmumu vadību, turklāt darīdama to enerģiski un prasmīgi, nekad neaizmirstot par līdzcilvēku raizēm un labklājību. Pēc Katrīnas Dombrovskas nāves 1903. gada 14. martā laikabiedri viņu atminējās tikai ar labiem vārdiem, sacīdami, ka  ar saviem darbiem Katrīna pati sev cēlusi neaizmirstamu pieminekli [6].

[1] Zelče V. Nezināmā: Latvijas sievietes 19. gadsimta otrajā pusē. 114. lpp.

[2] Rīgas Dzīve Nr. 62. Pirmdiena, 1903. gada 17. marts

[3] Zelče V. Nezināmā: Latvijas sievietes 19. gadsimta otrajā pusē. 114. lpp.

[4] Turpat, 115. lpp.

[5] Rigas Latweeschu Beedriba sawā 25. gadu darbā un gaitā. 89. lpp.

[6] Rīgas Dzīve Nr. 62. Pirmdiena, 1903. gada 17. marts

Literatūra

Grāpis A. Augusts Domrbovskis. Mūžs un veikums. Rīga: Index, 2006. 432 lpp.

Katrinas Dombrowski peeminai // Rīgas Dzīve Nr. 62. Pirmdiena, 1903. gada 17. marts

Nekrologi. Katarina Dombrowski // Austrums Nr. 4 (01.04.1903). 315. lpp.

Rigas Latweeschu Beedriba sawā 25. gadu darbā un gaitā. Jelgawa, 1893. 188 lpp.

Sieviešu pirmās sabiedriskās darbinieces // Rīts Nr. 239. Svētdiena, 1936. gada 30. augusts

Zelče V. Nezināmā: Latvijas sievietes 19. gadsimta otrajā pusē. Rīga: Latvijas Arhīvisu biedrība, 2002. 298 lpp.

Tekstu sagatavoja Signe Viška, raidījuma "Bron-Hīts" vadītāja.

Ierunāja Kaspars Eglītis.

Mūzika:

Silards - 01
Vonosonolopus - Ies uzēdīs kād kotlet, man tepat kaut kur jādzīvo

Paldies Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam un īpaši Arnim Strazdiņam par palīdzību raidījuma tapšanā.

Raidījums top sadarbībā ar Rīgas Domi un Latvijas Universitāti.