"Ivande Kaija savam darbam un savai tautai ziedojusi visu sevi un kā atmaksu saņēmusi ciešanas," tā 1926. gadā rakstījis Pēters Ērmanis [1].

Viņa bija sieviete, kura iemiesoja spēcīgus vārdus, cīņu par vienlīdzību un pāri visam – ticību savai valstij. Būdama sabiedriskā darbiniece, aktīva žurnāliste un rakstniece, kuras romāns "Iedzimtais grēks" dažādās aprindās izraisījis sašutumu un pat pārmetumus, Ivande Kaija kļuva par neaizmirstamu parādību latviešu kultūrā, literatūrā un sabiedrībā.

Ivande Kaija (īstajā vārdā Antonija Lūkina, pirmslaulību uzvārdā Meldere-Millere) dzimusi 1876. gada 12. oktobrī Jumpravas pagasta Jumpravmuižā. Viņas vecāki bija Miķelis un Matilde Melderi-Milleri. Tēvs bija turīgs tirgotājs un namīpašnieks. Pateicoties ģimenes labklājībai, Antonijai bija iespējams gūt labu un vispusēju izglītību – viņa mācījās Torņakalna elementārskolā, bet no 1887. līdz 1895. gadam Lomonosova sieviešu ģimnāzijā.  Jau 16 gadu vecumā Antonija uzrakstīja savu pirmo noveli "Trīs jaungada naktis". Pēc ģimnāzijas absolvēšanas Antonija dzīvoja Kaukāzā, kur strādāja par mājskolotāju, bet vēlāk, no 1900. līdz 1901. gadam, studēja filozofiju Bernes un Leipcigas Universitātē. Antoniju interesēja māksla, mūzika, valodas – viņa apguva un pārvaldīja krievu, vācu, latīņu, franču, angļu un itāļu valodu. 1901. gada 15. novembrī Antonija apprecējās ar ārstu Fēliksu Lūkinu. Paklausot vīram, Antonija pameta studijas un pilnībā atdevās ģimenes dzīvei, audzinot savus trīs bērnus – Silviju, Haraldu un Ivaru. Ar laiku Antonijas un Fēliksa attiecības sarežģījās, un 1910. gadā Antonija nolēma atsākt studijas – viņa devās uz Parīzi un klausījās lekcijas Sorbonnas Universitātē, un apmeklēja tā dēvēto žurnālistu skolu. Brīvajā laikā viņa ceļoja un apskatīja Franciju, Šveici un Itāliju. Kastaņolā topošā rakstniece iepazinās ar Raini un Aspaziju, kas kļuva par Antonijas tuviem padomdevējiem rakstniecībā.  Tieši Kastaņolā esot radies arī Antonijas pseidonīms – Ivande Kaija – vārds, ar kuru viņa vēlāk kļuva pazīstama. Abas ar Aspaziju pastaigājušās Lugāno kapos, Antonija apstājusies pie akmens kaijas ar salauztiem spārniem un teikusi: "Tā laikam būšu es." [2]

Drīz vien Antonija pameta studijas Sorbonnas Universitātē vājās dzirdes dēļ, pat no pirmā sola bijis neiespējami saklausīt pasniedzēju. Kā viņa 1911. gada janvārī rakstīja Aspazijai: "Redziet, es nesadzirdu neviena vārda. To es nesagaidīju, ka man tik slikti būs ar dzirdēšanu. (…) Tagad es pamazām apmierinājos, padodos savam likteņam – urbjos iekšā bibliotēkās. (...) Tagad es vismaz zinu skaidri, ka mans darba lauks ir četras istabas sienas." [3] Antonija atgriezās Rīgā un aktīvi pievērsās rakstniecībai. 1913. gadā iznāca viņas pirmais romāns "Iedzimtais grēks", kas tapis četru mēnešu laikā, strādājot pie grāmatas dienu no dienas, un tā tika izdota jau ar Ivandes Kaijas vārdu. "Iedzimtais grēks" sākotnēji izraisīja lielu rezonansi – vieni lasīja to, lai šausminātos par tik netiklu tekstu, pārmetot rakstniecei erotikas kultivēšanu, bet citi šajā darbā atrada apliecinājumu sāpēm, kas ieraktas dziļi iekšā un par kurām it kā neklājās runāt. Ivandes vīrs, izlasījis grāmatas manuskriptu, nav bijis sajūsmā un nosaucis to par pornogrāfijas sludināšanu. Bet Ivande Kaija gluži vienkārši bija uzrakstījusi romānu, kas atklāti vēstīja par sievietes seksualitāti un dziņām, ko nevajadzētu uztvert kā grēku vai nosodāmu parādību – īstais grēks esot dzīvot laulībā bez garīgas un fiziskas mīlestības. Tāpat Ivande neredzēja nekā slikta, ja kāds audzināja bērnus ārpus laulības. Mietpilsoniskā sabiedrības daļa par šādiem uzskatiem varēja sarkt un bālēt, bet Ivande nevairījās tiešuma. Nākamajos romānos "Jūgā" (1919) un "Sfinksa" (1921) viņa turpināja šķetināt tēmas par neveiksmīgām laulībām, kaisli, mīlestību. Jāpiebilst, ka Ivande Kaija nav gājusi galējībās un sludinājusi tikai ķermeniskās tieksmes (un viņa tās nesludināja, bet gan runāja par tām kā par dabiskām parādībām, kādas tās arī ir).

Ivande mudināja sievietes kļūt patstāvīgas jau agros gados, lai nevajadzētu būt atkarīgām ne no viena un lai varētu ievirzīt dzīvi sev tīkamā virzienā, ko nenoteiktu neviens cits. Bet tajā pašā laikā Kaija sievietēm atgādināja: "Tikai neaizmirstat, ka daba uzlikusi sievietei vēl kādu grūtu, bet lielu uzdevumu – mātes uzdevumu, kurš arvienu prasīs no Jums Jūsu dziļākās, labākās dvēseles vērtības. Raugieties, ka, sekodamas vilinošiem sabiedriskiem uzdevumiem, šis Jūsu lielākais – nepaliek novārtā; tas varētu Jums pašām nest sāpīgus dzīves laimes trūkumus, un tautai, sabiedrībai – neatsveramus zaudējumus." [4]

Pirmā pasaules kara laikā Ivande uzturējās Pēterburgā, Maskavā un Krimā, bet Rīgā kopā ar meitu atgriezās 1917. gadā. 1918. gada oktobrī no evakuācijas atgriezās arī vīrs, bet jau 1918. gada 18. novembrī tika pasludināta Latvijas neatkarība. Ivande un Fēlikss gan no visiem notikumiem turējās mazliet atstatu – Ivande vājās dzirdes, bet Fēlikss tuberkulozes dēļ. 1919. gada nogale Ivandes atmiņās iespiedies kā biedējošs un trauksmains laiks. Bermontiādes laikā apšaudēs cieta nami, ielās krita granātas, tikai nupat nodibinātās valsts nākotne bija miglā tīta. Nepilnu nedēļu pēc bermontiešu ienākšanas Rīgā Ivande pieteicās Sieviešu palīdzības korpusā un strādāja kareivju mēteļu šūšanas darbnīcās. Fēlikss jau septembrī bija devies ārstēties uz Davosu Šveicē, līdz ar to Ivandei par ģimeni nācās gādāt vienai. 1919. gada 18. oktobrī viņa uzsāka darbu Ārlietu ministrijas informācijas nodaļā kā franču preses referente, bet 5. novembrī avīzē "Latvijas Sargs" nodrukāts Ivandes Kaijas uzsaukums Latvijas sievietēm dibināt "Zelta fondu" un ziedot savas vērtslietas, lai atbalstītu brīvības cīņas. Kā rakstīts uzsaukumā: "Atdodiet valstij savu zeltu un dārgakmeņus, un sudrablietas, kuras kaunīgi slēpjat no atklātības. Atdodiet visu bez atlikuma! Ja Latvija pastāvēs, tad tā jums, kā līdztiesīgiem pilsoņiem, atdos visu atpakaļ ar uzviju savās saulainās dienās." [5] Kārlis Ulmanis, kas bija Ivandes Kaijas politiskais ideāls, uzticēja Ivandei "Latvju Sieviešu Zelta fonda" vadību. Ļaudis ziedoja vāzes, biķerus, zelta ķēdītes, briļļu rāmjus, apbalvojumus, medaļas un žetonus, bet visbiežāk – laulības gredzenus. Arī pati Ivande un viņas ģimene nežēloja savas vērtslietas, zelta pulksteņus, gredzenus, auskarus, Fēlikss ziedošanai atvēlēja zelta manšetpogas ar briljantiem, meita Silvija savas zelta rotas, vecākais dēls Haralds – 5 rubļus zelta naudā, bet jaunākais dēls Ivars – 3 rubļus un 15 kapeikas sudraba naudā [6].

Ivande Kaija bija iemantojusi cieņu un atpazīstamību, un viņa nežēloja spēkus, kalpodama savas valsts labā. Tāpat viņa nerimās atgādināt sievietēm savas tiesības uz neatkarīgu, brīvu dzīvesveidu: "Jums jau ir valstī vienlīdzība de jure, bet vienlīdzību de facto Jums jāiegūst pašām ar savu centību un enerģiju. (…) Tiesības uz darbu un zinību Jums vairs nav jāiekaro: visas augstāko skolu durvis Jums vaļā – ejiet uz priekšu, ciktāl Jums katrai spējas un jaudas, lai vairs nepaliktu pakaļ vīriešiem. Pierādiet, ka sievietes fizioloģiskais garīgais nespēks ir bijis tikai aizspriedums." [7]

Paralēli sabiedriskajam darbam, Ivande nodarbojās ar rakstniecību un žurnālistiku, strādāja laikraksta "Latvijas Sargs" literatūras un mākslas nodaļā. Pienākumu bija pārpārēm, dienas aizritēja nerimstošā kustībā, un ne velti Zenta Mauriņa par Ivandi Kaiju teikusi: "Viņa bija svece, kas tikai degot dzīvoja." Tomēr jau drīz bija jūtamas pārpūles sekas, par kurām jau iepriekš liecināja Ivandes dienasgrāmatā paustās piezīmes par slikto pašsajūtu, reiboņiem un galvassāpēm. Bet darbs nebija bijis velts – Ivande Kaija bija kļuvusi par patstāvīgu, neatkarīgu sievieti ar cienījamu stāvokli sabiedrībā. 1921. gada 21. martā no Davosas sanatorijas bija atgriezies Fēlikss, un arī abu attiecībās bija izveidojusies saskaņa.

Ivandes Kaijas aktīvo rakstniecības un sabiedriskās darbības ritmu pārtrauca atgadījums 1921. gada 7. aprīlī. Rakstniece bija ieradusies Valmierā, lai uzstātos ar lekciju "Par sabiedriskiem un tikumiskiem dienas jautājumiem". Ivandi 44 gadu vecumā ķēra smadzeņu trieka, daļēji paralizējot ķermeņa labo pusi, kā arī pavisam laupot dzirdi un runas spējas. Turpmāk Ivande komunicēja, rakstot īsus teikumus ar kreiso roku. Aktīvajām darba gaitām līdz ar to bija pielikts punkts. Ivande bieži bija manāma klīstam pa pilsētas apstādījumiem vai vērojam garām skrienošo pasauli pa savas istabas logu. Daži uz to noskatījās un sev vaicāja – vai sievietei vērts sevi visu ziedot sabiedriskam darbam tā, kā to darīja Ivande Kaija? [8] 1926. gadā Ivandei Kaijai piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni par darbību Latvijas valsts veidošanā.

1929. gada vasara tika pavadīta Raiņa vasarnīcā Majoros, kur Rainis izīrējis ielas puses māju – tur apmetās arī Ivandes ģimene. Sēdēdami dārzā pie galda, Ivande Kaija un Rainis sarunājās, apmainoties zīmītēm [9].

Fēlikss Lūkins rūpējās par sievu, bet daudz laika pavadīja strādājot – 1923. gadā viņš dibināja Tuberkulozes biedrību, kā arī pabeidza iekārtot Biķernieku sanatoriju; sākot ar 1930. gadu bija Nikolaja Rēriha biedrības vadītājs. 1934. gadā, dodoties uz mātes bērēm, Fēlikss saaukstējās, smagi saslima un 28. martā devās mūžībā.

Pēc vīra nāves Ivande nomainīja deviņus dzīvokļus, jo vairs nespēja nekur iejusties. Reiz tik rosīgā ikdiena jau sen bija iekrāsojusies pelēka, bet tagad pāri visam klājās vēl dziļāka vientulība.

1941. gada Ziemassvētku vakarā, vienai pašai ejot uz veco Ģertrūdes baznīcu, Ivandi Kaiju notrieca vācu armijas smagā automašīna. Rakstnieci bezsamaņā nogādāja Rīgas 1. slimnīcā, kur viņa 2. janvāra vakarā nomira.

[1] Ērmanis P. Ivande Kaija. Latvju Grāmata, Nr. 6 (01.11.1926), 403. lpp.

[2] Viese, S. Ordeņa virsniece Ivande Kaija (Antonija Lūkina). Latvijas Vēstnesis, Nr. 146 (12.10.2001)

[3] Krekle, M. Ivandes Kaijas aizlauztie spārni // la.lv

[4] Kaija, I. Mūsu Jaunavam. Dzintarzeme, Nr. 2 (01.05.1921), 36. lpp.

[5] Kaija, I. Latwju seeweetes! Latvijas Sargs, Nr. 181 (05.11.1919), 4. lpp.

[6] Lipša, I. Ivande Kaija (1876–1942) – rakstniece un sabiedriskā darbiniece // 100 Latvijas sievietes kultūrā un politikā (sast. Ausma Cimdiņa), 202. lpp.

[7] Kaija, I. Mūsu Jaunavam. Dzintarzeme, Nr. 2 (01.05.1921), 35. lpp.

[8] Vāvere-Muchka, A. Nepateicīgais sabiedriskais darbs. Latviete, 1934, Nr. 10.

[9] Čimurs, P. Atceroties Aspaziju. Jūrmala (1980–1998), Nr. 10 (15.03.1990). 12. lpp.

Literatūra

Čimurs, P. Atceroties Aspaziju. Jūrmala (1980–1998), Nr. 10 (15.03.1990). 12. lpp.

Ērmanis P. Ivande Kaija. Latvju Grāmata, Nr. 6 (01.11.1926), 403. lpp.

Kaija, I. Latwju seeweetes! Latvijas Sargs, Nr. 181 (05.11.1919), 4. lpp.

Kaija, I. Mūsu Jaunavam. Dzintarzeme, Nr. 2 (01.05.1921), 35.–36. lpp.

Krekle, M. Ivandes Kaijas aizlauztie spārni // la.lv. Pieejams: https://www.la.lv/ivandes-kaijas-aizlauztie-sparni-3

Lipša, I. Ivande Kaija (1876–1942) – rakstniece un sabiedriskā darbiniece // 100 Latvijas sievietes kultūrā un politikā (sast. Ausma Cimdiņa), 200–205. lpp.

Vāvere-Muchka, A. Nepateicīgais sabiedriskais darbs. Latviete, 1934, Nr. 10.

Viese, S. Ordeņa virsniece Ivande Kaija (Antonija Lūkina). Latvijas Vēstnesis, Nr. 146 (12.10.2001). Pieejams: https://www.vestnesis.lv/ta/id/54674

Tekstu sagatavoja Signe Viška, raidījuma "Bron-Hīts" vadītāja.

Ierunāja Kaspars Eglītis.

Mūzika:

Sniedze Prauliņa - B.M.L.B.
Turaidas Roze - Kā akmens

Raidījums top sadarbībā ar Rīgas Domi un Latvijas Universitāti.