Marksam 1868. gads bija fizisku ciešanu pilns, kas apgrūtināja jebkādu normālu strādāšanu. Protams, viņš izmanto gan ārsta izrakstīto arsēnu, gan arī tradicionālākas metodes - iekšēju un ārēju alkohola lietošanu.

Līdz mūsdienām ir saglabājusies šāda visnotaļ tipiska Marksa žēlošanās par savu pašsajūtu: “Vakar gribēju Tev rakstīt, būdams Muzejā, bet pēkšņi kļuva tik slikti, ka biju spiests aizvērt ļoti interesanto grāmatu, ko pašlaik turēju rokā. Man viss satumsa acu priekšā. Turklāt visšausmīgākās galvassāpes un spiediens krūtīs. Nācās streipuļot uz mājām. Gaiss un gaisma iedarbojās labvēlīgi, un mājās es mazliet pagulēju. Mans stāvoklis ir tāds, ka man patiesībā uz kādu laiku būtu jāpārtrauc viss darbs un domu sasprindzināšana; bet tas man būtu grūti pat tad, ja arī man būtu līdzekļi dīkdienībai.”

Taču parādās arī citas sadzīves traģēdijas: pakāries ezis, Marksam sāp acs, reimatisms rokā un tamlīdzīgi. Turklāt 1868. gada vasarā ir uznācis ārkārtīgi liels karstuma vilnis, kas arī, protams, neuzlabo abu cīņubiedru pašsajūtu. Tomēr gada beigās parādās arī satraucošākas ziņas, jo Londonas apkaimē plosās tīfa epidēmija, kas var apdrudēt Marksa ģimenes locekļus.