Lietuviešu mākslinieks Antans Žmuidzinavičs glezniecību sāka studēt Varšavā, tad papildinājās dažādu meistaru privātajās studijās Parīzē, bet pēc tam atgriezās Lietuvā, kur kļuva par vienu no aktīvākajiem nacionālās mākslas popularizatoriem. Kopā ar Čurļoni, Rimšu, Kalpoku un Sklerusu viņš dibināja Lietuviešu mākslas biedrību un sarīkoja pirmo lietuviešu mākslas izstādi. Paralēli glezniecībai viņš interesējās par etnogrāfiju un kolekcionēja tautas mākslas priekšmetus, tajā skaitā – īpaši aizrautīgi – velnu figūras un maskas, kas vēlāk kļuva par pamatu veselam Velnu muzejam Kauņā.

Žmuidzinavičs gleznoja pārsvarā liriski idealizētus Lietuvas dabas skatus, krāsās slavinot dzimtās zemes elēģisko skaistumu.  Bet šajā darbā mēs redzam mākslinieku citā ampluā. Pēc būtības gleznotājs attēlojis tipisku sižetu par cilvēka un dabas ne vienmēr harmoniskajām attiecībām. Šoreiz viņš izvēlējies to parādīt nevis reālistiskā, bet fantasmagoriskā veidā. Pasaku, leģendu un folkloras mitoloģiskos priekšstatus par apgaroto dabu, par koku dvēselēm un augu mistiskajām spējām Žmuidzinavičs transformējis simboliskā šausmu ainā. Koki pārvērtušies par monstriem, kas draudīgi stiepj savus zaru taustekļus pie izmisumā salīkušā sēdošā vīrieša. Viņa sarkanīgā figūra uz ugunīgi oranža debesu fona ļauj skatītājam nojaust par notikušu katastrofu.

Eksistenciāla agonija un galīgs izmisums, kas tik bieži sekoja simbolisma laika varoņiem, šeit raksturo ne tikai cilvēku, bet arī dabu. Tomēr simbolu izskaidrošana nekad nevar būt viennozīmīga, un mūsdienu skatītājam, šķiet, paveras vēl plašākas interpretācijas iespējas, lai šajā dabas un cilvēka ciešanu pasakainajā sižetā, saskatītu komentāru par šī brīža aktuālajām ekoloģiskajām problēmām.

Audio stāstus gatavo Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.