Ferdinands Ruščics dzimis muižā, kas atradās pie Bogdanovo sādžas tagadējā Baltkrievijas teritorijā. Vispirms viņš sāka studēt tiesību zinātnes Pēterburgā, bet patiesa un dziļa interese par mākslu ieviesa korekcijas dzīves plānos un lika viņam iestāties mākslas akadēmijā. Pēc studijām apmeklējot Berlīni kā vienu no svarīgākajiem mākslas centriem gadsimtu mijā, Ruščica estētiskos uzskatus būtiski ietekmēja simbolisma gleznotāji. Vēlāk arī viņš pats pieliks roku pie nākamo gleznotāju paaudžu veidošanas, piemēram, kopā ar Kazimiru Stabrovski un citiem māksliniekiem, veicinot mākslas izglītības attīstību Varšavā, kur starp daudziem viņa skolniekiem mākslas akadēmijā būs arī Mikalojus Konstantins Čurļonis.

Attēlojot savas dzimtās mājas, kurās viņš piedzima un nomira, Ruščics nedokumentē muižas ēku un apkārtni ar reālista precizitāti, bet brīvi to transformē, meklējot uztveres emocionālo patiesību. Šeit ekspresīvas tendences sastopas ar simbolisku noskaņu, un galarezultātā dod mums paša mākslinieka emocionālā stāvokļa daiļrunīgo tēlu. Dvēsele spoguļojas ainavā un rāda mums brāzmainu, nemierīgu, bet vienlaikus eksistenciāli vientulīgu cilvēka prātu, kas dabas vienkāršībā intuitīvi meklē ceļu uz skaistumu. Skatoties uz šo auksto muižas māju vētras saplēsto mākoņu aplokā, var sajust, ka vientulība ir ne tikai lāsts, bet bieži vien arī radošā spēka cēlais avots. Varbūt tieši tāpēc vientulība tik bieži ir simbolistu apdzejota.

Audio stāstus gatavo Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.