Jūgendstila perioda māksla bija ne tikai moderna, bet arī saglabāja daudzas radnieciskās saiknes ar 19.gadsimta mākslu, īpaši ar romantismu. Starp dažādām emocionālām un intelektuālām kategorijām, ko pārmantoja simbolisti, bija arī “nostalģija” jeb ilgas pēc mājām.

No 19.gadsimta vidus līdz Pirmajam pasaules karam vairākām Baltijas mākslinieku paaudzēm šī sajūta bija ļoti labi pazīstama, un igauņu mākslinieks Kristjans Rauds nebija izņēmums. Ilgām pēc mājām ir vairāki slāņi. Virsslānis ir tīri fiziska pārnākšana mājās pēc mākslas studijām ārzemēs, jo savu nacionālo mākslas akadēmiju laiks Baltijā vēl nav pienācis. Atgriešanas mājās ir, protams, arī atgriešanās pie savas tautas un kultūras. Eiropas tautas 19. gadsimtā izmisīgi meklē savu identitāti un pirmo reizi Baltijas tautu sapņi par nacionālām valstīm sāk pieņemt realitātei tuvākas aprises. Trešajam nostaļģijas avotam piemīt teju mistiska nokrāsa, un tas saistīts ar sižetiem par cilvēka atkārtotu pievēršanos savam radītājam, ko bieži Eiropas mākslā ilustrē ar Bībeles stāstu par Pazudušā dēla pārnākšanu pie absolūti mīlošā tēva. Ja atejam no kanoniskās kristietības, tad cilvēka dzīvi var pielīdzināt arī dabas ciklam un atgriešanās mājās vairāk izskatīsies pēc saplūšanas ar dabu panteisma vai arī materiālisma filozofijas garā.

Tā kā Kristjans Rauds ilgstoši studēja Vācijā, neapšaubāmi, viņa darbu formā un saturā var pamanīt vācu romantisma un Minhenes Secesijas ietekmes. Piekusušais ceļinieks kā gandrīz visi šī laika vācu ainavu gleznotāja Kaspara Dāvida Frīdriha varoņi ir pagriezis skatītājam muguru, jo viņa dvēsele tiecas uz to māju, kas redzama tālumā. Cēlais un nereālais mežs pavēris vaļā savu biezokni kā teātra aizkarus un aicina ceļinieku ienākt. Bet, kurš gan var apgalvot kā viensētas tēls nav tikai nostalģijas izraisīta mirāža un atmiņu klusējošās maskas, kas laižas pāri meža jumam… 

Audio stāstus gatavo Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.