Dažiem Pētera Krastiņa darbiem var nejauši paskriet garām, jo viņa mazās ainavu studijas ļoti atgādina miniatūras. Neskatoties uz savu nelielo izmēru, šie darbi sevī koncentrē bezgalīgu smeldzi un drūmu noslēpumainību. Ziemeļvidzemes mežainā un purvainā vide, kurā mākslinieks ir izaudzis, vēlākās mākslinieka gaitās lielā mērā nosacīja viņa izvēlēto ainavu motīvu raksturu un emocionālo toni. Savā tehnikā Krastiņš droši apvienoja ogli, tušu, akvareli, guašu un pasteli. Kopā ar raupjo papīra faktūru, kas, šķiet, absorbē gaismu, viņa darbu patumšais jūgendiskais kolorīts visu ietin krēslainā dūmakā. Sīkām priedēm apaugušā purvā redzami atsevišķu koku silueti, priežu audzes un bērzu birzes saplūst stilizētās dekoratīvās joslās, un tikai jaunā mēneša sirpis vai smagnējās mākoņu gubas izceļas debesu krāsu laukumā. Ainavu motīvi Krastiņa darbos bieži sasniedz tik lielu stilizācijas lakonismu, ka dabas skati sāk tuvoties abstrakcijai, kur krāsa un faktūra nes individuālu noskaņu un emocionālu iedarbību. Viņa gleznojumi, neskatoties uz vērienīgajiem ainavu motīviem, vienmēr atstāj telpiskas šaurības sajūtu un, šķiet, šis intravertais dabas stāvoklis pilnā mēra atspoguļo paša Krastiņa sevī noslēgto garīgu stāvokli.

Kā rakstīja viņa draugs Jānis Jaunsudrabiņš – katrs gabaliņš Krastiņa darbos ir dzīvības un briestoša spēka pilns, kaut gan visam pāri sedzas dziļa melanholija.

Audio stāstus gatavo Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.