2019. gada 22. martā Latvijas Universitātes akadēmiskajā centrā, Dabas mājā notika konference “Ko zinātnieki piedāvā Nacionālajam attīstības plānam”. Šīs konferences ietvarā, kuru rīkoja biedrība “Latvijas formula 2050” un Valsts zinātnisko institūtu asociācija sadarbībā ar LU un Pārresoru koordinācijas centru tika sapulcināti zinātnieki, politiķi, uzņēmēji un profesori, lai spriestu par to, kas nepieciešams Latvijas tālākai ilgtspējīgai attīstībai.

Sarunu moderators bija LU profesors Mārcis Auziņš.

Ievadā M. Auziņš atzina, ka ir patīkami pārsteigts par to, cik liels ir konferences apmeklētāju skaits. Ievada turpinājumā runāja Indriķis Muižnieks, LU rektors, piemin: “līdz šim maz esam redzējuši šīs tēmas (kuras ietvertas Nacionālajā attīstības plānā (NAP)), ko vēlamies attīstīt realitātē.”

Un konference tiek uzsākta ar diviem pamatjautājumiem: “Ko sabiedrība sagaida no zinātnes?;

Ko zinātne spēj sniegt sabiedrībai?”

Profesors M. Auziņš pie šiem jautājumiem piebilda, ka “sabiedrība ir galvenais noteicējs”.

Diskusijās tika vērsta uzmanība arī par projektu nozīmi un problēmu, ka zinātniska projekta ietvarā netiek pievērsta uzmanība, vai ir rezultāti, bet gan vai ir pareiza, precīza paša projekta izpilde. Zinātnieki vēlas, lai būtu svarīgāks akcents uz projektu rezultātiem.

Juris Binde, SIA “Latvijas mobilais telefons” prezidents, savā prezentācijā bilda, ka “bez straujas attīstības Latvija nevar nodrošināt konkurētspējas izaugsmi,” piebilstot to, ka ir nepieciešamība modernizēt izglītību.

Pēc konferences un diskusijas ar Mārci Auziņu sarunājās raidījuma "Studentu pietura" vadītājs Roberts Nils Šteinbergs.

R.N.Šteinbergs: Vai jūsuprāt sarunas šajā konferencē sasniedza nostādīto mērķi – paātrināt Nacionālās attīstības plāna realizēšanu?

M.Auziņš: Tas droši vien nav viennozīmīgi atbildams jautājums. Ja mēs būtu tik naivi un domātu, ka uzrīkojot šādu vienu sarunu mēs atrisināsim visas tās problēmas, kas ir, nu, patiesībā sistēmiskas un ļoti ilgi briedušas. Protams, nē! Tas, ko mēs ceram, un biedrība “Latvijas formula 2050” rīko diskusijas par šādām līdzīgām tēmām ļoti regulāri, šobrīd gandrīz katru mēnesi. Tas nozīmē, ka katra šāda diskusija manuprāt to problēmu drusku risinājumam pietuvina. Mēs ļoti cerētu, ka šādu iniciatīvu, jo šī patiesībā ir sabiedriska iniciatīva, ko neliels skaits cilvēku, septiņi dibinātāji biedrībai “Formula 2050”, no sava pamata darba brīvā laikā uzņēmušies. Mēs saprotam, ka nevaram izstrādāt Nacionālo attīstības plānu. Mēs nevaram atrisināt problēmas, kas jārisina, nu, daudz lielākā formātā. Tas ko mēs varam darīt, ir šīs diskusijas rosināt.

Mēs varam pulcināt pie viena galda dažādas sabiedrības daļas, jo tas kas arī šodien diskusijā izskanēja, ka mēs šodien katrs dzīvojam savā vidē, moderni teikt – savā burbulī. Akadēmiskā vide – savā, uzņēmēji savā, kas varbūt skan nedaudz negaidīti, bet pat valsts pārvalde – savā. Un, ja mēs šīs dažādās sabiedrības daļas savedam kopā, ļaujam diskutēt, ļaujam tādā draudzīgā un pozitīvā atmosfērā apmainīties ar viedokļiem, es domāju, ka mēs to procesu virzām pozitīvā virzienā.

Pateicoties “LMT” es domāju, ka šī diskusija ir plaši pieejam sabiedrībā. Mums vienmēr ir jautājumi, ja ne pat pārmetumi, ka viena vai otra sabiedrības daļa vai cilvēku kopa nav tikusi uzaicināta uz diskusiju. Kā redzat – telpa ir liela, un arī tad tā bija absolūti pilna. Mēs varam uzaicināt tik daudz cilvēkus, cik varam. Bet mēs varam dot pārējiem iespēju to skatīties vai nu tiešraidē, vai pēc tam no darba brīvajā laikā, vakarā šo diskusiju noskatīties, tiem, kuriem šī diskusija šķiet svarīgi.

R.N.Šteinbergs: Kā pamatizglītībā padarīt STEM populārāku, lai tad kad vidusskolēns nonākot vidusskolā, aiziet jomā, ko tiešām grib būt.

M.Auziņš: Es par šo esmu diezgan daudz domājis. Un es domāju, ka ir jāmaina akcenti. Es to mēģinu formulēt ļoti personīgi. Man ir mazbērni, kas šobrīd nonāk pamatizglītībā. Un tad es sev uzdodu jautājumu. Mēs bieži sakām, ka STAM nozarē mēs nezinām, šodien tika pieminēts, ka cilvēki nezina, kas ir mols. Kāds nezina otro Ņūtona likumu vai nezina Oma likumu, un tad sev ļoti godīgi jautāju, es kā cilvēks no fizikas, kas mani vairāk satrauks – ja mani mazbērni pēc skolas nezinās Ņūtona otro likumu, vai kaut kas cits? Un es teikšu, patiesībā, kaut kas cits. Mani ļoti satrauks no, dabaszinātņu jomas, ja viņi nesapratīs, ka pasaule ir veidota no kaut kādiem pamatelementiem, viņi nesapratīs, ja ir mijiedarbība, tad ir kaut kāds spēks, un nemēdz būt mijiedarbība bez spēka klātbūtnes, nezinu – telepātija un vēl kaut kādu dīvainu lietu –, ja viņi nesapratīs kaut kādas pamata lietas par to struktūru pasaulē, kurā mēs dzīvojam. Un tanī brīdī, kad mēs šīs STEM lietas mācīsim nevis sausus likumus, es neteiktu, ka mēs viennozīmīgi tādā veidā to darām, bet tomēr mums akcents ļoti bieži ir – viņiem jāzina Ņūtona otrais likums, viņam jāzina Oma likums, vēl kaut kas, vēl kaut kas. Ja mēs apstaigātu šeit patiesībā ļoti izglītotu sabiedrību un pārbaudītu visas šīs lietas, tai skaitā mola definīciju, es baidos, ka mēs ieraudzītu ļoti dažādas lietas. Tas nozīmē, ka šo cilvēku inteliģenci iespējams nosaka kaut kas cits, tai skaitā no STEM. Un, ja mēs skolā agri sapratīsim, kuras ir tās pamat koncepcijas, pamat domas, es pat gribētu teikt pamat sajūtas par pasauli, kuras mēs gribām, lai jaunietis pēc skolas aiznes dzīvē, ja mēs šos akcentus pamainīsim, iespējams STEM kļūs pievilcīgāks.

R.N.Šteinbergs: Kā vienā teikumā varētu reklamēt Nacionālo attīstības plānu un tajā ietvarā, kā reklamēt zinātni, lai tai veltītu vairāk ne tikai finansējumu, bet arī uzmanību.

M.Auziņš: Es teiktu pusotrā teikumā.

Pārstāsim uztvert zinātni kā lūdzēju, kurš nāk un saka, ka jums jāiegulda zinātnē, tāpēc ka citādi zinātne aizies bojā. Uztversim zinātni, kā piedāvājumu sabiedrības attīstībai.

Šis atkal ir viens, nākot no eksaktām zinātnēm, mēs varam ļoti vienkārši, eksakti pierādīt, ka ieguldījums zinātnē ļoti labi atmaksājas. Tik ilgi, kamēr sabiedrība un likuma pieņēmēji, šo neuztvers cilvēciski emocionāli tādā sajūtu līmenī, nekas nemainīsies. Tanī brīdī, kad mūsu Nacionālajā plānā zinātne būs kā piedāvājums tam, lai mēs kā sabiedrība varētu pēc iespējas straujāk un veiksmīgāk attīstīties, tanī brīdī zinātnes loma tiks nofiksēta, atzīta un process notiks.