Raidījumu cikla “Rīgas stāsti” pirmais tēmu bloks aptver Latvijas Universitāti, tās vēsturi un ar to saistītās nozīmīgās personības. Iepriekšējā reizē tuvāk iepazināmies ar dižmecenātu Kristapu Morbergu un viņa iespaidīgo dāvinājumu Latvijas Universitātei, bet šodien aizceļosim līdz Latvijas augstākās izglītības saknēm un uzzināsim par redzamajiem un neredzamajiem Latvijas Universitātes vēstures veidotājiem, un ielūkosimies 1919./1920. akadēmiskā gada ikdienā.

Pirmie aizmetņi

Kārlis Skalbe jau 1913. gadā uzrakstīja pasaku par mūžīgo studentu, kurš “bij pārgājis no priekšmeta uz priekšmetu, no fakultātes uz fakultāti un ar izmisumu jutis, ka ķer tikai dzirkstis nosalušiem pirkstiem un maldās pa dūmiem”[1]. Tomēr augstākās izglītības pirmsākumi Latvijā meklējami vēl labu laiku pirms šīs pasakas un vēl pirms Latvijas Universitātes atklāšanas 1919. gada 28. septembrī. Jaunlatvieši Kronvalda Atis un Auseklis jau 19. gadsimta 90. gados uzsvēruši nepieciešamību pēc latviskas augstskolas, bet pirmie nopietnie mēģinājumi izveidot universitāti Latvijas teritorijā atrodami pat vēl 18. gadsimta pēdējā ceturksnī.

Kurzemes hercogs Pēteris Bīrons Jelgavā dibināja mācību iestādi Academia Petrina, ko varēja raksturot kā “pusuniversitātes ģimnāziju”[2] un kas kļuva par ievērojamu izglītības un pētniecības centru. 1800. gada decembrī imperators Pāvils I deva rīkojumu Jelgavas akadēmiju pārveidot par universitāti, tomēr pēc viņa nāves universitātes atrašanās vietu nolēma pārcelt uz Tērbatu. Jelgavas universitāte formāli bija pastāvējusi 109 dienas, savu svinīgo atklāšanu, kurai bija jānotiek Pāvila I vārda dienā, tā arī nesagaidot.

Tāpēc augstākās izglītības īstenais sākums meklējams 1862. gada Rīgā, kad ne tikai noraka pilsētas vaļņus, bet arī dibināja Rīgas Politehnikumu, kas atradās tagadējā LU galvenajā ēkā, Raiņa bulvārī 19. Politehnikums pastāvēja līdz 1919. gadam. Latvijas neatkarības proklamēšana iedvesa sabiedrībai jaunus spēkus un aicināja uz nacionālās kultūras vispusīgu izkopšanu, sen loloto ideālu piepildīšanu. Viens no šiem ideāliem bija augstskolas dibināšana neatkarīgā Latvijā. 1919. gada 8. februārī Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas valdības priekšsēdētājs Pēteris Stučka parakstīja dekrētu par Rīgas Politehnikuma likvidēšanu un Latvijas Augstskolas dibināšanu. Augstskolas reālā atklāšana notika  septiņus mēnešus vēlāk, kad kontroli pār Rīgu atguva Kārļa Ulmaņa valdība.

Latvijas Universitātes vārdu Latvijas Augstskola ieguva tikai 1923. gadā, kad Saeima apstiprināja Latvijas Universitātes satversmi. Vienlaikus rektora amatā Ernestu Felsbergu nomainīja Jānis Ruberts. 100 gadu laikā mācību iestādes nosaukums piedzīvojis vairākas pārmaiņas. 1940. gadā, pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā, to pārdēvēja par Latvijas Valsts universitāti. Nacistiskās okupācijas laikā tā bija Rīgas Universitāte, bet no 1958. gada – Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitāte. 1990. gada 19. martā mācību iestāde atguva Latvijas Universitātes vārdu, un, domājams, uz palikšanu.

Lielie svētki

Vēl nupat pieredzētais 2019. gada 28. septembris bija rāmas rudens idilles paraugdemonstrējums. Šī pati diena pirms 100 gadiem bijusi līdzīga. Filozofs, esejists un viens  no Latvijas Universitātes dibinātājiem Pauls Dāle to atminas šādi: “Skaists, saulains rudens rīts. Sarkanbaltsarkaniem karogiem un zaļām vītnēm pušķotie ceļi uz Augstskolu ir ļaužu pilni. Fasādes centrā paceļas nacionālais ģerbonis ar mirdzošo sauli un 3 zvaigznēm – Vidzemes, Kurzemes un Latgales simboliem. Pie durvīm un ejās stāv studentu goda vakts.”[3] Pilsētā virmoja lielu, vēl nepieredzētu svētku noskaņa, saviļņojums, gaidas. Atklāšanas svētku organizēšanu uzticēja speciāli izveidotai “Augstskolas atklāšanas svinību rīcības komitejai”. Uz svinīgo atklāšanu bija uzaicināti ap 400 goda viesu, viņu starpā bija arī Dainu tēvs Krišjānis Barons.

Svinības noritēja trīs daļās. Pirmā daļa norisinājās pārpildītajā Latvijas Augstskolas svētku zālē (tagad – Mazā aula), kur trīsreiz skanēja Latvijas valsts himna, pēcāk Jāzepa Vītola “Gaismas pils”. Laikabiedru atmiņu stāstos minēts, ka izglītības ministram Kārlim Kasparsonam svinīgās uzrunas laikā “vēsturiskās nozīmes pārdzīvojuma iespaidā” pat esot aizlūzusi balss.[4] Svinības turpinājās 1. pilsētas teātrī (šobrīd – Nacionālā opera), skanot apsveikuma vārdiem no dažādu pilsētu, skolu, iestāžu delegātiem. Latviju tās pirmās augstskolas dibināšanas dienā sasniedza arī neskaitāmas telegrammas no ārzemju universitātēm. Apsveikuma vārdi bija atceļojuši no Ņujorkas, Edinburgas, Ženēvas, Lisabonas, Madrides, Berlīnes un daudzām citām pilsētām. Vieni neskopojās ar rakstzīmēm un attelegrafēja rindkopu garus vēstījumus, kuros sveica Latviju ar “garīgā laikmeta uzplaukumu” un novēlēja “ar možu garu strādāt zinātnes labā”.[5]  Citi apsveikuma vārdus ietērpa kodolīgā vēstījumā, piemēram, telegramma no Hārvarda Universitātes īsi, bet, domājams, ne mazāk sirsnīgi ziņoja: “Congratulations to university of Latvia.”[6]

Svētku trešā un noslēdzošā daļa bija koncerts, kurai sekoja pasākuma saviesīgā daļa. Sabiedrību bija pārņēmusi siltuma un draudzības pilna noskaņa, kas pieturējās arī pēc svinību izskaņas.

Pirmais mācību gads

Studijas Latvijas Augstskolā tika uzsāktas jau nākamajā dienā pēc tās svinīgās atklāšanas. Tobrīd Latvijas Augstskolā bija 9 fakultātes,  940 studenti un 110 mācībspēki. Divas trešdaļas no Latvijas Augstskolas tehnisko fakultāšu mācībspēkiem veidoja Rīgas Politehniskā institūta profesori un docenti. Daudzi no pieaicinātajiem pasniedzējiem bija profesionāļi arī no citām valstīm, piemēram, Zviedrijas, Norvēģijas un Vācijas.

Ja mūsdienās pieteikumu iesniegšana pamatstudijām sākas jūnijā, tas ir, divus mēnešus pirms akadēmiskā gada sākuma, tad pirms 100 gadiem tās bija divas nedēļas pirms augstskolas atvēršanas. Pirmā imatrikulētā studente bija Marija Adlere, kas 1919. gada 15. septembrī uzrakstīja lūgumu uzņemt viņu Latvijas Augstskolas Valodnieciski-filozofiskās fakultātes Pedagoģijas nodaļā.

Tika ņemts vērā, ka daudzi studenti paralēli augstākās izglītības iegūšanai arī pelna sev iztiku. Lekcijas un praktiskās nodarbības lielākoties tika organizētas laika posmā no pulksten trijiem pēcpusdienā līdz deviņiem vakarā, jo “lielākā daļa klausītāju bija priekšpusdien nodarbināti dažādās valdības un komunālās iestādēs un privātos kantoros, lai nopelnītu sev vajadzīgos eksistences līdzekļus”.[7] Maksa par vienu semestri 1919./1920. mācību gadā bija 150 rubļi. Ārzemju studējošajiem tika piemērota uz pusi lielāka studiju maksa.

Diemžēl studijas Latvijas Augstskolā netraucēti ritēja tikai divas nedēļas. “Jaunās mācību iestādes pirmais semestris pagāja Brīvības cīņu zīmē. Gan studentiem, gan mācībspēkiem nācās kļūt par karavīriem un Rīgas sargiem. Latvijas Augstskolas vēsturē 1919. gads bija uzņēmības, rīcības un varonības laiks. Latvijas valsts nosargāja savu neatkarību, un tās Augstskola uzsāka Latvijas zinātnes un augstākās izglītības veidošanu.”[8] Daļa studentu-karavīru Augstskolā atgriezās tajā pašā, citi – nākamajā gadā. Citi pēc ilgāka laika vai neatgriezās vispār. Latvijas valdība nolēma karavīriem piešķirt studiju maksas atvieglojumus, kas sekmēja viņu atgriešanos kā ikdienas, tā arī akadēmiskajā dzīvē, un papildināja Latvijas sabiedrību ar drosmīgiem un diplomētiem vēsturniekiem, farmaceitiem un citu profesiju pārstāvjiem.

100 gadu laikā Latvijas Universitātes diplomu ieguvuši aptuveni 180 000 studentu[9]. 28. septembris nav kļuvis par nacionālu svētku dienu, tomēr tas ir zīmīgs pagrieziena punkts Rīgas un visā Latvijas vēsturē. Kā 1955. gadā teica Latvijas Augstskolas students Mariss Vētra: “Likās, ka, tikai Latvijas Universitāti atklājot, ir pilnvērtīgi pasludināta arī Latvijas valsts.”[10]

Izmantotie avoti

Grāmatas

Ardava, Laura [u. c.] (2009): Latvijas Universitāte 90 gados. Dzīve. Rīga: Latvijas Universitāte. 236 lpp.

Varslavāns, Alberts [u. c.] (1994): Latvijas Universitāte 75. Rīga: Latvijas Universitāte. 559 lpp.

Dāle, Pauls (1921): Vēsturisks pārskats par Latvijas augstskolas nodibināšanu un viņas darbību pirmā (1919./20.) mācības gadā. Rīga: Latvijas Augstskola. 76 lpp.

Ausējs, Longīns (1929): Latvijas Universitāte. Rīga: Rīts. 112 lpp

Tiešsaistes avoti

Skalbe, Kārlis: Pasaka par mūžīgo studentu. Pieejams: https://www.letonika.lv/literatura/Reader.aspx?r=261&q=mūžīgi#2677136 (skatīts 22.10.2019)

Anstrate, Vita: Latvijas Universitāte svin 100. dzimšanas dienu. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/latvijas-universitate-svin-100-dzimsanas-dienu.a333413/ (skatīts 22.10.2019)

[1] Skalbe, Kārlis: Pasaka par mūžīgo studentu

[2] Stradiņš, Jānis (1994):  Akadēmiskā izglītība Baltijā un Latvijas Universitātes priekšvēsture // Latvijas Universitāte 75. 15. lpp

[3] Dāle, Pauls (1921): Vēsturisks pārskats par Latvijas augstskolas nodibināšanu un viņas darbību pirmā (1919./20.) mācības gadā. 32. lpp

[4] Ardava, Laura [u. c.] (2009): Latvijas Universitāte 90 gados. 12.lpp

[5] Atsauces uz telegrammām no Cīrihes un Berlīnes universitātēm. No: Dāle, Pauls (1921): Vēsturisks pārskats par Latvijas augstskolas nodibināšanu un viņas darbību pirmā (1919./20.) mācības gadā. 39. lpp

[6] Turpat

[7] Turpat. 46. lpp

[8] Ardava, Laura [u. c.] (2009): Latvijas Universitāte 90 gados. 12.lpp

[9] Anstrate, Vita: Latvijas Universitāte svin 100. dzimšanas dienu

[10] Turpat. 11. lpp

Tekstu sagatavoja Signe Viška, raidījuma "Bron-Hīts" vadītāja.

Ierunāja Kaspars Eglītis.

Mūzika

Āres - Kāpas toreiz
Gas Of Latvia - Pumpuri
NSRD - Untitled #2