"Ikviena dzīve ir māksla, un kā māksla tā jānodzīvo.”

Jau iepriekšējā Rīgas stāstā varēja pārliecināties, ka apdāvināti mākslinieki savas spējas mēdz investēt ne tikai saredzamos un saklausāmos šedevros, bet arī apkārtējos cilvēkos, ar prasmīga skolotāja roku nododot tālāk zināšanas un amata noslēpumus. Arī šodienas stāsta varone Elza Stērste, būdama dzejniece, tulkotāja un pianiste, spēja atstāt vērā ņemamas pēdas kā savu skolēnu, tā arī viņas daiļrades cienītāju apziņā.

Krēslā

Spoguļa stiklos
Roka slīd lēna:
Dzeltainu matu
Atspīdums ēnā,

Viegli pa rēniem
Opāla toņiem
Pelēki putni
Pārlaižas joņiem.

Savijas spārniem,
Savijas skatiem,
Glaužas ap gariem
Dzeltainiem matiem.

Spogulī mostas
Atmiņu sejas,
Vij savas skumjās
Spokainās dejas.

Smejas – un gunis
Iedegas acīs,
Ai, šinīs divās
Neprāta acīs!

Elza Stērste dzimusi 1885. gada 18. martā Vecpiebalgas pagasta “Naurēnos” (šobrīd – Inešu pagastā). Viņas tēvs bija Andrejs Stērste – latviešu jurists un Pirmās atmodas laikmeta sabiedriskais darbinieks, kurš sarakstījis vairākus teorētiskus darbus, kas veltīti latviešu valodas attīstīšanai un pilnveidošanai, kā arī publicējis rakstus ar pseidonīmu Tālvaitis. Elzas krustvecāki bija komponists un folklorists Jurjānu Andrejs un viņa sieva. Bērnības un pusaudzes gadus pavadījusi Jelgavā.

Elza jau kopš mazotnes bijusi kustīgas un vētrainas dabas, viņa gan retumis centusies būt laba un paklausīga, tomēr tas izdevies ne tik sekmīgi, jo neredzama roka dīdījusi viņu uz nerātnībām.

Kādu reizi ģimene devusies pastaigā ārpus pilsētas, Elza esot nozudusi no redzesloka un atradusies tikai pēc krietna laika sprīža – viņa bija paslīdējusi un iekritusi grāvī tieši ar seju dūņās, gandrīz noslīkstot.

Arī mājās Elza nav sēdējusi uz vietas – viņa bija ļoti runīga un bieži devās ciemos pie kaimiņiem, par spīti mātes aizliegumiem un rājieniem. Tā nu māte izdomāja viltību un pastāstīja meitai, ka pa mājām klīstot Būzeļi[1], kuri biedējot un ņemot līdzi mazus bērnus. Kopš tā laika Elza vairs nekad viena neizgāja pa dzīvokļa durvīm[2].

Elza bērnībā prata runāt trīs valodās – latviešu, krievu un vācu. Agri, aptuveni vienpadsmit gadu vecumā, viņa sāka rakstīt savus pirmos dzejoļus. Interesanti, ka tie visupirms tapuši krievu un vācu, un tikai vēlāk – latviešu valodā. Zinības sākumā apguvusi pie mājskolotājas, bet vēlāk mācījusies Paukera jaunkundzes augstākajā meiteņu skolā Jelgavā, kā arī Cinnius jaunkundzes mūzikas skolā, kur apguva klavierspēli. 1906. gadā devās uz Pēterburgu, kur, sekmīgi nokārtojusi iestājpārbaudījums, kļuva par Pēterburgas Konservatorijas klavierklases studenti, bet 1911. gadā Elza uzsāka studijas Sorbonnas Universitātē Parīzē. Tieši šis laiks, kas pavadīts Francijā, neatgriezeniski ietekmēja gan Elzas dzīves uztveri, gan vēlāko daiļradi. Ierodoties Parīzē, Elza secināja, ka viņas franču valodas zināšanas bija labas, bet uzlabojamas, turklāt bija jātiek vaļā no “nelāgā baltiešu akcenta”[3]. Drīz vien Elza vārdus birdināja tik brīvi un ātri, it kā tā būtu dzimtā valoda.

Viņa izstrādāja un ar izcilību aizstāvēja diplomdarbu par Šarla Bodlēra estētiku – šī darba saīsinātā versija septiņus gadus vēlāk tika publicēta Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā. Jau kopš tēmas izvēles Elza pilnīgi ienira Bodlēra radītajā pasaulē, caurām dienām sēdēja bibliotēkā, lasīja viņa recenzijas par mākslas izstādēm, pētīja rakstnieka biogrāfiju un atrada daudz radniecīga ar sevi pašu – vientulību kopš bērnības, kaut gan apkārt bija ģimene un draugi, kā arī nojautu par mūžīgā vientuļnieka likteni.

Ik reizi, dodoties uz Monparnasa kapsētu, kur apglabāts Bodlērs, Elza posās kā uz svarīgu tikšanos, nopirka vijolīšu pušķi un ilgi un domīgi vērās uz kapu, lūgdama dzejnieka atbalstu, lai viņas rakstītais darbs būtu izdevies. Acīmredzot lūgšanas savu adresātu sasniedza veiksmīgi.

Elza ātri ievēroja, ka frančos mājo dziļa un neapgāžama pārliecība par to, ka Francija ir vislabākā zeme, viņi lepojas ar savu dzimteni un tās brīvo garu. Šī doma Elzu iespaidoja un atspoguļojās viņas attieksmē pret Latviju.

Dzejnieks

Īsts dzejnieks vijoli ņem rokā,
kad taures balss tam skaļa šķiet.
Snauž savāds burvīgums tam lokā,
Kad sapņains viņš caur ļaudīm iet.

Bet, tikko mana – tauta briesmās,
Viņš augstā kalnā taurēt kāpj;
Īsts dzejnieks sevi atdod dziesmās,
kur visas tautas sāpes sāp.

Pēc atgriešanās Latvijā Elza Stērste divus gadus strādāja par skolotāju Jelgavas Ķeizariskajā mūzikas skolā, bet, sākot ar 1918. gadu, uzsāka darba gaitas Rīgas 2. vidusskolā (tagad – Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā). Stērste pasniedza gan mūziku, gan franču valodu. Abas šīs sirdslietas atstāja jūtamas pēdas arī viņas rakstu darbos. Savu pirmo dzejas krājumu Elza Stērste izdeva jau pēc atgriešanās no studijām Pēterburgā – 1913. gadā. Tā nosaukums bija “Prelūdijas”, un tas publicēts ar pseidonīmu Naurēnu Elza. Periodikā nodrukātajās recenzijās neviens nesteidzās spriest par nelielo grāmatiņu kā par šedevru, tomēr šis bija vērā ņemams pieteikums dzejas lauciņā. Gan krājuma nosaukums, gan tajā iekļautie dzejoļi, gan arī vēlāk publicētie teksti diezgan tieši norādīja uz autores muzikālo pusi – Stērste savos darbos bieži rakstījusi par dzejas un mūzikas mijiedarbību, nereti ievijot atsauces uz Franciju un tās kultūru.  Kā par Stērsti atminas viņas laikabiedri: “Mūzika skanēja viņas dzeju krājumā “Prelūdijas”. Mūzika viņai skanēja pat gleznās un stāstos. Ja lasāmgrāmatai bija tikai fābula, ne valodas muzikāls tecējums, Elzai Stērstei grāmata nepatika.[4]”

Bet pati pirmā dzejas publikācija presē parādījās jau 1903. gadā – dzejolis “Krusts” žurnālā “Apskats”.

Krusts

Pie aukstas sienas laistās
Nakts tumsā zelta krusts;
Cik daudz zem tā nav raudāts,
cik daudz zem tā nav justs!

Nakts klusumā pie krusta
Es baigi piespiežos…
Nekur man nava miera –
Vai tas man mieru dos?

Paralēli personīgās daiļrades attīstīšanai Elza Stērste turpināja Parīzē uzsākto ceļu un rakstīja pētnieciskas apceres par franču dzeju, kuras tika publicētas literatūras un mākslas žurnālā “Ritums”. Rakstījusi arī dzeju un lugas bērniem. Bet savas spožās franču valodas prasmes Stērste pielietoja daiļliteratūras tulkošanā – viņa latviešu valodā pārcēlusi tādus darbus kā Moljēra komēdiju “Dons Žuans” un Onorē de Balzaka romānu “Gorio tēvs”. 1931. gadā Elzas Stērstes tulkojumā izdota latviešu dzejas antoloģija franču valodā “Poèmes lettons”.

Būtiska nozīme Stērstes dzīvē bijusi arī viņas laulātajam draugam Edvartam Virzam, kurš pazīstams ar savu poēmu “Straumēni”.  Viņi iepazinās 1919. gadā pēc franču mūzikas koncerta izskanēšanas Melngalvju namā.

“Elza klausījās un jutās laimīga – par to, ka palikusi dzīva, par to, ka dzīvi tuvinieki un ka tagad ir sava valsts, un viņa var sēdēt te, skaistajā Melngalvju nama zālē, un visapkārt ir savi cilvēki, savējie.”[5]

Pēc iepazīšanās dzejnieki tikās arvien biežāk un, par spīti Virzas siržu lauzēja un donžuāna slavai, Stērste viņā iemīlējās. Runā, ka viņa Edvarta acīs esot saskatījusi līdzību ar iemīļoto rakstnieku Šarlu Bodlēru, kura sejas pantus Stērste no redzētajām fotogrāfijām bija iegravējusi sev atmiņā. Edvarts un Elza apprecējās 1920. gadā. Neilgi pēc tam viņu laulībā piedzima meita Amarillis, kurai māte pēcāk veltīja daudzus jo daudzus dzejoļus.

Elzu un Edvartu daudzi atminas kā kolorītu pāri, kuru klātbūtnē neizvairīties no īpašiem notikumiem. Pie Elzas Stērstes mācījies arī latviešu dziedātājs, režisors, vokālais pedagogs un rakstnieks Mariss Vētra (1901-1965). Savā atmiņu romānā “Rīga toreiz…” (1955) Vētra jaunās skolotājas ārieni aprakstījis kā gaumīgu un kārtīgu, tomēr viņa esot bijusi “kā no citas pasaules ģērbusies”[6]. Reiz Stērste ar nopietnu skatienu un stingrā tonī esot izsaukusi topošo mākslinieku uz skolotāju istabu. Tā vietā, lai nostrostētu Vētru par palaidnībām un nedarbiem (kuru nudien netrūka), Stērste vēlreiz pārvaicājusi, vai puika tiešām vēlas kļūt par mūziķi. Saņēmusi apstiprinošu atbildi, skolotāja viņu bieži uzņēmusi pie sevis mājās, lai mācītu klavierspēli. Kādas nodarbības laikā Stērstes dzīvoklī iebrāzies Edvarts Virza ar vīna pudeli azotē. Viņš skaļi deklamēja franču dzejas un atstāja spēcīgu iespaidu uz Marisu Vētru:

“Jaunam cilvēkam, kas bija nodomājis mācīties par mākslinieku, satikšanās ar Edvartu Virzu nepagāja secen bez dziļākas ietekmes. Mazais dzejnieks bez žēlastības runāja par mūziku un dzeju, par gleznām un teātri kā par visaugstāko gara sasniegumu, pēc kura cenšoties, neviens darbs nevar kļūt par smagu un neviens upuris par grūtu. Ja iepriekš nebūtu zinājis, ka mācīšos par mākslinieku, būtu to nolēmis pēc pirmās satikšanās ar dzejnieku Edvartu Virzu.[7]”

Elzu un Edvartu vienojušas ne tikai savstarpējo jūtu spēks, bet arī nepārraujamā saikne ar franču valodu un kultūru, pāris mēdza sadarboties arī profesionāli – Edvarts Virza latviešu valodā iztulkojis Viktora Igo slaveno romānu “Parīzes Dievmātes katedrāle”, un šī tulkojuma priekšvārda autore ir Elza Stērste. Īpaši zīmīgi tas šķiet, ja atminas Stērstes pieķeršanos dzejniekam Šarlam Bodlēram, kurš par Viktoru Igo gan stāvā sajūsmā nav bijis.

Elzu Stērsti 1951. gadā kopā ar citiem domubiedriem no tā dēvētās “Franču grupas”[8] apcietināja par “tēvzemes nodevību” un izsūtīja uz Irkutskas apgabalu Sibīrijā. Tur viņa pārcieta insultu un, pēc Staļina nāves 1955. gadā atgriezusies Latvijā, tikai pamazām atguva spēju kustēties.

Elza Stērste mirusi 1976. gada 19. aprīlī un apglabāta Rīgas Meža kapos.

Es aiziešu...

Es aiziešu, kurp aiziet nakts un diena,
Kā priecīgs ceļinieks, ko tālāk sauks,
un mūžīgs atvērsies tad zvaigžņu lauks,
bet domās smeldzošās, kad būšu viena,
es jutīšu, ka zemē liepas plaukst;

Un, staigājot pa mēnešainu tiltu,
man patiks raudzīties, kā pļavas zels,
Kāds koks iz maniem pīšļiem spēku smels,
Kāds putniņš viņā ievīs ligzdu siltu
Un savām dziesmām mani augšā cels.

Izmantotā literatūra

Naurēnu Elza. Krusts. Apskats, Nr. 15 (15.04.1903). 13. lpp.
Naurēnu Elza. Prelūdijas. Jelgava: aut. izd. 68 lpp.
Žīgure, A. Marselīne. Elza Stērste. Dzīves dzeja. Rīga: Jumava, 2005. 343 lpp.
Vētra, M. Rīga toreiz… Atmiņas. Rīga: Grāmatu draugs, 1955. 328 lpp.

[1] Izdomātas būtnes, ar kurām mēdz biedēt bērnus, bubuļi, lietuvēni.
[2] A. Žīgure (2005): Marselīne. 21. lpp.
[3] Turpat, 110. lpp.
[4] M. Vētra (1955): Rīga Toreiz… Atmiņas. 13. lpp.
[5] A. Žīgure (2005): Marselīne. 133. lpp.
[6] M. Vētra (1955): Rīga Toreiz… Atmiņas. 11. lpp.
[7] Turpat, 15. lpp.
[8] Rīgas literāti un mākslinieki, kas 1940. gadu otrajā pusē pulcējās, lai lasītu franču dzeju un prozu, runātu par franču mākslu. LPSR Drošības komiteja to nodēvēja par “pretpadomju nacionālistu grupu”. (letonika.lv)

Tekstu sagatavoja Signe Viška, raidījuma "Bron-Hīts" vadītāja.

Ierunāja Kaspars Eglītis.

Mūzika:

Juris Simanovičs - Autiskās dejas
Oskars Jansons - Road to Montserrat

Raidījums top sadarbībā ar Rīgas Domi un Latvijas Universitāti.