Nupat ar vērienu nosvinētā Latvijas Universitātes simtgade iedvesmojusi palūkoties ne tikai uz pirmās Latvijas augstskolas dibināšanas vēsturi, bet arī uz tiem cilvēkiem, kas šajā universitātē nav mācījušies un tik un tā nolēmuši atbalstīt tās studentus un absolventus, veicinot izcilību un uzsverot izglītības nozīmību sabiedrībā. Pirmā nodaļa šajā Rīgas stāstu sērijā būs tieši par vienu no viņiem – spilgtu personību, kuru ceļš (kā vēlāk uzzināsim – bieži vien tāls un grambains, nereti mērots teju basām kājām) kādā brīdī atvedis līdz galvaspilsētai.

Par godu LU simtgadei LU Akadēmiskais apgāds sadarbībā ar Latvijas Universitātes fondu laidis klajā kompaktu, bet nozīmīgu izdevumu “Filantropijas stāsti”, kurā apkopoti visi bronzas, sudraba, zelta un platīna mecenāti un kurā kodolīgi aprakstīts viņu devums universitātei. Šajā sējumā ir arī nodaļa “Dimanta mecenāts”, kas vēsta par cilvēku, kura ziedojuma apmērs mūsdienu izteiksmē pārsniedz 15 miljonus Eiro. Ar Dimanta mecenāta titulu līdz šim spēj lepoties tikai viens vīrs – Kristaps Morbergs.

“1928. gada aprīlis. Kāda veca vīra nāve nes priecīgu ziņu Latvijas izglītībai.” Ar šādiem vārdiem, kas ārpus konteksta varētu šķist ārkārtīgi mulsinoši, sākas vēstures raidījuma “Atslēgas” sērija, kas vēsta par dižmecenāta Kristapa Morberga iespaidīgo dāvinājumu Latvijas Universitātei.[1] Ar savu aiziešanu no šīs saules Morbergs aiz sevis atstāja ne tikai dziļas sēras laulātās draudzenes un citu tuvinieku sirdīs, bet arī ievērojamu bagātību, kas novēlēta Latvijas Universitātei.

Kristaps Morbergs (pirmajos dokumentos Kristaps Mūrbergs, bet pēcāk saglabājis tagad pazīstamo uzvārdu) dzimis 1844. gadā kā ģimenes piektais, jaunākais dēls. Viņš uz Rīgu esot devies mērķtiecīgi, jo rēķinājies ar jaunākā dēla zīmogu, kas, izlemjot palikt dzimtajā Bukaišu pagastā, viņam nodrošinātu vien kalpa kārtas likteni, jo līdz saimnieka godam viņam priekšā stāvēja vecākie brāļi.

Kā savā dienasgrāmatā rakstījusi Morberga sieva Auguste Luīze: “Mans mīļotais vīrs Morbergs kā jaunākais dēls piecu bērnu ģimenē prata sasniegt pārticību, pārsteigt sabiedrību ar savu ekstravaganci, pārdrošību un spēju pārliecināt darījumu partnerus. Vienlaikus viņš nebaidījās demonstrēt savus uzskatus un rīkoties, kā pats uzskatījis par vajadzīgu, reizumis šokējot apkārtējos un mani. Vīrs vadījās pēc pārliecības – skaisti dzīvot pašam un ļaut arī citiem dzīvot.”[2] Lūkojoties no mūsdienu skatupunkta, redzot greznās, iespaidīgās ēkas, kas reiz piederējušas Morbergiem, var droši apgalvot, ka mecenāts nudien dzīvojis skaisti, bet ceļš līdz tam ne vienmēr bijis viegls.

Pirms nonākšanas Rīgā Kristaps gājis (jā, burtiski gājis kājām) uz Jelgavu, kur mācījies namdara amatu pie kāda Jelgavas pilsētas būvmeistara. No Jelgavas viņš atkal atgriezies mājās Bukaišu pagastā, lai sagatavotos ceļam uz Rīgu – viņa māte adīja zeķes, tēvs badīja jaunas pastalas un sagrabināja trīs rubļus, ko iedot līdzi dēlam. Tā 1864. gadā Kristaps Morbergs kopā ar kaimiņu Frici Sūnu mēroja ceļu uz Rīgu.

Var teikt, ka Kristaps Morbergs bija nonācis īstajā laikā un īstajā vietā – pēc Rīgas veco vaļņu nojaukšanas uzplauka pilsētas celtniecība, ko vēl vairāk sekmēja fakts, ka tika atcelts aizliegums priekšpilsētās būvēt mūra ēkas. Rīgā jauni nami sāka augt kā sēnes, un būvstrādniekiem nevajadzēja sēdēt rokas klēpī salikušiem. Tomēr Morberga pirmie gadi galvaspilsētā nav bijuši medusmaize – bijis jāstrādā ļoti smags darbs, un, ja tic laikabiedru stāstītajam, Rīgas puiši esot izsmējuši Kristapu viņa apavu dēļ, un, kad viņi kopā ar Frici Sūnu ieradās darbā, šie klieguši, ka pastalnieki nākot.

Tomēr par spīti grūtajam ieskrējienam, Kristaps Morbergs nieka deviņu gadu laikā kļuva par ievērojamu namīpašnieku un būvuzņēmēju. 1873. gadā viņš iesniedza būvju valdei (tolaik Bauamt) sava pirmā nama projektu, kas atradās Kalpaka bulvārī 5. Šo un vēl divus no nākamajiem Morberga projektiem parakstīja Jānis Frīdrihs Baumanis, kurš bija pirmais akadēmiski izglītotais latviešu arhitekts un jau sešdesmitajos gados bija pieprasītākais starp saviem amata brāļiem. Vienai no Baumaņa projektētajām ēkām ir arī ciešs sakars ar Latvijas Universitāti – 1878. gadā uzceltajā Totlēbena bulvāra 4. namā (šobrīd Kalpaka bulvārī 4) atrodas viena no Latvijas Universitātes Bibliotēkas bibliotēkām, kas izveidota pētnieku vajadzībām. Domājams, ka tuvās darba attiecības ar Jāni Frīdrihu Baumani veicināja Morberga atpazīstamību un sekmes tālākajās gaitās, kaut arī pēc 1878. gada Baumanis vairs neuzņēmās vadību pār Morberga iesniegtajiem projektiem.

Kristaps Morbergs bijis precējies divreiz. Pirmās laulības ar Annu Adelheidi Jūliju Hugenbergeri ilga nepilnus sešus gadus. Annu ievietoja psihiatriskajā slimnīcā, jaunā sieviete tika raksturota kā “neglābjami garā vāja”, uz kā pamata 1881. gadā šo laulību šķīra, Morbergs turpināja uzturēt savu bijušo sievu arī pēc attiecību formālo saišu pārtrūkšanas. Sīkāka informācija par šīm pirmajām laulībām nav pieejama, ieraksts Morberga biogrāfijā vēsta: “Ko šai laikā [piecos gados] Morbergs pats un viņa kundze būs pārdzīvojuši, sākot no slimības pirmajām baigām nojautām līdz ārprāta lēkmju trīsām, par to klusēsim. Anna Adelheide mirusi 1932. gada 20. decembrī Rīgā, garā vājo slimnīcā Sarkankalnā.”[3]

1882. gadā Kristaps Morbergs apprecēja 17 gadus jauno Augusti Luīzi Hartmani, šīm laulībām bija lemts ilgt līdz pat Morberga mūža beigām. Kā rakstījis latviešu arhitekts un arhitektūras vēsturnieks Artūrs Krūmiņš: “Ticams un sirsnīgs mūža draugs Morbergam bija sevišķi vērtīgs atbalsts tais tālajos 80. gados, kad nākotne vēl slēpa sevī baltas un nebaltas dienas, un kad neviens, ne Morbergs pats, ne arī kāds cits nevarēja īsti pateikt, vai lielais, gandrīz vai pārdrošais celtniecības pasākums zaļos un zels, jeb vai tas iznīks un izputēs.” Kaut arī tiek uzskatīts, ka pirmie deviņi gadi Rīgā kalpoja par pamatu tam, par ko Kristaps Morbergs kļuva vēlāk, tieši 80. gadi bija laiks, kad šīs pozīcijas bija jānostiprina, kas arī sekmīgi tika izdarits. Viņš bijis apķērīgs uzņēmējs, un tas jau kļuvis par labi zināmu stāstu, kā Morbergs par saviem pēdējiem līdzekļiem iegādājies labākos šķirnes zirgus, ar kuriem devies lepnās izjādēs, kas Rīgas un Berlīnes baņķieriem radīja ticamu ilūziju un kliedēja aizdomas par viņa patieso finansiālo situāciju. Morbergs bija taupīgs un attapīgs, arī nostiprinot finansiālo stāvokli, viņš saglabāja praktiskā latvieša garu, ko lieliski var redzēt, papētot viņa vasarnīcu Jūrmalā – ēka ir grezna un sastāv no daudziem dažādiem elementiem, kas palikuši pāri no citiem Morberga projektiem. Tostarp jāmin, ka Morbergā mitis arī izgudrotāja gars, viņa celtnes nereti bija aprīkotas ar tolaik modernām un inovatīvām detaļām, kā piemēram, tvaika dušām.

Pēc Kristapa Morberga nāves Latvijas Universitāte kļuva par viņa ģenerālmantinieci – savā testamentā Morbergs nosaka speciāla fonda izveidi, kam jāpārvalda viņa īpašumi un jāizmaksā stipendijas trūcīgiem un īpaši apdāvinātiem studentiem. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka pilnīgi visi līdzekļi palika tikai un vienīgi universitātei. Kristaps Morbergs savā testamentā minējis arī sievu Augusti, pat testamenta tekstā paužot pieķeršanos, nosaucot viņu par “mīļo laulāto draudzeni”[4]. Viņai novēl visus ienākumus no viena nekustamā īpašuma pēc izvēles (izņemot viesnīcas “Roma”), kā arī vasarnīcu Jūrmalā, kam pēc Augustes nāves vajadzēja kļūt par vasarnīcu-botānisko dārzu. Bez savas laulātās draudzenes Kristaps Morbergs testamentā min vēl krietnu cilvēku pulku, uzsvērdams: “Savai universālmantiniecei Latvijas Universitātei es uzlieku par pienākumu gādāt par to, lai visas zemāk minētās personas neciestu trūkumu un tām vajadzības gadījumos tiktu izsniegti pabalsti.”[5] Tālāk seko cilvēku uzskaitījums no Morberga brālēna meitas līdz pat sētnieka atraitnei un bijušajai ķēkšai. Atsevišķi tiek minēts, ka dārzniekam Eduardam Valdmanim tiek novēlēti visi Kristapa Morberga bišu stropi.

Astoņi Latvijas Universitātei novēlētie namīpašumi joprojām nes ienākumus, un 2001. gadā tika atjaunota Kristapa Morberga vārdā nosaukto stipendiju piešķiršana, kas nodrošinājusi atbalstu simtiem talantīgāko un spožāko Latvijas Universitātes un citu augstskolu studentiem, tādējādi sekojot Morberga vīzijai padarīt augstākās izglītības iegūšanu pēc iespējas pieejamāku ikvienam Latvijas iedzīvotājam un rosinātu tautu pacelties garīgi un ētiski.

Šī gada 2. oktobrī tika atzīmēta Kristapa Morberga 175. dzimšanas diena, kurā svinīgas pieņemšanas ietvaros viņa paša dzīvoklī Zigfrīda Annas Meirovica bulvārī 12 tika atklāta jau iepriekš minētā grāmata “Filantropijas stāsti”. Būtībā nav aplami teikt, ka tieši Morbergs ir sekmējis filantropijas attīstību Latvijā un varbūt pat kalpojis par priekšzīmi citiem mecenātiem, kas sekojoši viņa piemēram un iedvesmojušies no tā –tik liels novēlējums zinātnes un izglītības labā no privātpersonas puses neatkarīgajā Latvijā vēl nebija nācis.

“Pasaule tiek uz priekšu tieši tāpēc, ka cilvēki dalās – katrs ar to, kā viņam ir visvairāk.”[6] Kristaps Morbergs dalījās, joprojām dalās un ļauj pasaulei tikt uz priekšu vēl gandrīz gadsimtu pēc savas nāves. Lai kā mēs viņu dēvētu – dižmecenāts, dimanta mecenāts, filantrops vai self made man, kā par viņu izteicies profesors Jānis Stradiņš, – Kristaps Morbergs, ceļot namus, ielika pamatus arī pieejamākai augstākajai izglītībai, un šie pamati ir noturīgi un nes augļus vēl šodien.

Dodoties savās ikdienas gaitās, steidzoties uz tikšanos vai lekciju, kas jau sen sākusies, var pieķert sevi pie domas, ka vēl pirms mums un vēl pirms tiem, kas bijuši pirms mums, un vēl pirms skaņām, kas dunēja no paša pirmā tramvaja, pa šīm pašām ielām, kuras mūsu acīs bieži ir un paliek tikai parastas ielas, soļojis cilvēks, kurš pielicis roku ne tikai Rīgas vaibstu, bet arī dāsnas un izglītotas sabiedrības veidošanā.

Izmantotie avoti

Grāmatas:

Deģis, Arvīds. Kristaps Morbergs: No baskāja par multimiljonāru / Rīga: Turība, 2014. 253 lpp.

Krūmiņš, Artūrs. Kristaps Morbergs: 1844-1928 / [priekšv. aut. Ivars Lācis un Jānis Stradiņš, pēcv. sarakst. Jānis Krastiņš]. Rīga: Jumava, 2002. 145 lpp.

Latvijas Universitātes fonds. Filantropijas stāsti: Latvijas Universitātes fonda mecenāti. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019. 166 lpp.

Tiešsaistes avoti:

Atslēgas EP12: Universitātes miljonu mantojums. Pieejams: http://vfs.lv/atslegas-ep12/ (skatīts 14.10.2019)

Dūdiņa-Kurmiņa, Dina: Latvijas Universitātes dižmecenāts Kristaps Morbergs (1844-1928). Pieejams: https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/musu-legjendas/latvijas-universitates-dizmecenats-kristaps-morbergs-1844-1928.a49911/ (skatīts 14.10.2019)

[1] Atslēgas EP12: Universitātes miljonu mantojums (00:17)

[2] Deģis, Arvīds (2014): Kristaps Morbergs. No baskāja par multimiljonāru. 66. lpp.

[3] Krūmiņš, Artūrs (1938): Kristaps Morbergs: 1844-1928. 86. lpp

[4] Kristapa Morberga testamenta izraksts: Krūmiņš, Artūrs (1938): Kristaps Morbergs: 1844-1928. 124. lpp

[5] Turpat

[6] Atslēgas EP12: Universitātes miljonu mantojums (12:25)

Tekstu sagatavoja Signe Viška, raidījuma "Bron-Hīts" vadītāja.

Ierunāja Kaspars Eglītis.

Mūzika

Kuba - Episode 02 / pasts
NSRD - Untitled #7
PRAGAII - Visions