pelni auksti – nāve

pelni karsti – nezaudē cerību

pelnus izkaisīt – mieru panākt[1]

 

Gluži iespējams, vēl pavisam nesen, jaunajam gadam nomainot veco, daži no mums iemēģināja roku zīlēšanā – sak’, ko es varu gaidīt no jaunās desmitgades? Kāds īsi pirms pusnakts kausēja alvas izstrādājumus un lēja laimītes, cits pierakstīja savas vēlēšanās uz papīra strēmeles, to sadedzināja, iebirdināja pelnus šampanieša glāzē un tad tos izdzēra. Visdrīzāk, neviens no minētajās avantūrās iesaistītajiem nopietni neticēja, ka izkusušajā alvas kunkulī atpazīstami zelta kalni vai vēl nesatiktā mīļotā cilvēka vaibsti. Tāpat arī kopā ar šampanieti izdzertie pelni diez vai lika kuņģim izdalīt maģiskus garaiņus, lai pēcāk piepildītu visslēptākos sapņus. Tomēr cilvēki mēdz “pavilkties” un kaut uz brīdi ļauties domai, ka neizskaidrojamais un maģiskais var būt pavisam īsts. Šis Rīgas stāsts būs par vīru, kuram ticēja tikpat daudzi, cik daudzi viņu nievāja un apšaubīja – par fotogrāfu un gaišreģi Eiženu Finku.


bildes redzēt – gods

bildes pie sienas – precības

bildes skaistas – priecīga dzīve[2]
 

Ja nebūtu nepārprotamu pierādījumu tam, ka Eižens Finks eksistējis, būtu itin viegli noticēt, ka viņš, tāpat kā viņa vārdabrālis Eižens Bergs, ir izdomāts, mistificēts vēsturisks personāžs, kas radīts ar nolūku pārsteigt un ieintriģēt. Finks dzimis 1885. gada 25. jūnija vakarā vilcienā Viļņa-Žitomira. Viņa tēvs bija čigānu podnieks Johans Finks, bet māte – vāciete Līze Bruna (dažos avotos tēva tautība norādīta kā ukraiņu, bet mātes – austriešu). Pēc vecāku pāragras nāves Eižens nonāca audžuģimenē Limbažos. Visticamāk, tāpēc arī 1922. gadā izdotajā pasē norādīts, ka “Eižens Jāņa dēls Finks” dzimis Limbažos un pēc izcelsmes ir latvietis. Finka audžutēvs nodevās regulāram alkohola patēriņam un pret mazo zēnu izturējās nežēlīgi – netrūka sitienu un citu pārestību. Pusaudža gados Finks bija akrobāts kādā ceļojoša cirka trupā, bet pēc neveiksmīga starpgadījuma, pakļūstot zem zirga un gūstot smagu kājas traumu, kļuva par zobenrijēju. Drīz atmetis cirkam ar roku, Eižens pusaudža gados Valmierā kļuva par meistara Jāņa Sarkangalvja mācekli un apguva tolaik vēl salīdzinoši jauno mākslas disciplīnu – fotogrāfiju. 1909. gadā Finks pārvācās uz Rīgu, kur Kalnciema ielā atvēra savu salonu un pelnīja iztiku ar fotografēšanu; vēlāk pārvācās uz Maskavas ielu 173, kur iemantoja iesauku “Maskavas forštates karalis”. Laikabiedri viņu piemin ne tikai kā gaišreģi, bet arī kā zinošu sava aroda pratēju. Finks esot sekojis līdzi fotogrāfijas attīstībai un neesot žēlojis līdzekļus jaunu objektīvu iegādei. Runā, ka viens no dārgākajiem objektīviem esot bijis vairāku desmit tūkstošu rubļu vērtībā un ka vēl viens tāds Rīgā atrodams tikai salonā “Klio”, kuru izveidojis Vilis Rīdzenieks[3]. Bez tam Finks neskopojās ar amata noslēpumiem un dalījās praktiskos padomos ar kolēģiem, piemēram, parādīja, kā uz negatīva izveidot fonu bez krāsu un pindzeļu palīdzības[4]. Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja Maira Dudareva teic, ka par spīti nelielajam Finka darbu daudzumam, kas saglabājies līdz mūsdienām, “viņa portreti ir gana interesanti ar uzņemšanas stilu, pieklusināto gaismu un maigu portreta zīmējumu”[5].
 

krāsas dažādas – raiba dzīve

krāsas baltas – prieks un laime

krāsas sarkanas – asinis[6]
 

Finku bez šaubām var dēvēt par daudzpusīgu personību – paralēli fotografēšanai viņš prata spēlēt arfu, kā arī bez latviešu un čigānu valodas bija apguvis krievu, vācu un poļu valodu. Ir skaidrs, ka Eižena Finka vārds visbiežāk tiek izmantots tieši mistisko un neizskaidrojamo parādību kontekstā. Finks iztiku pelnīja ne tikai ar cilvēku iemūžināšanu, bet arī ar zīlēšanu – viņš skatījās uz cilvēkiem caur kameras actiņu, bet caur pašiem cilvēkiem saskatīja nākotni. Savas spējas Finks esot novērojis jau bērnībā, kad dzīvoja Valmierā. “Visi, kas dzīvoja ar viņu vienā mājā, vēlāk arī citi, sāka apbrīnot šo mazo zēnu, kam bija daudz savādu īpašību. Viņa tuvumā priekšmeti brīvi mainījuši savas vietas, bet daži gājuši virsū.”[7]

Pirmais pareģojums, kas piepildījies, viņu piemeklējis 13 gadu vecumā, kad kāds ebreju zēns noslīcis Gaujā. 1911. gadā tika izdots “Eižena Finka sapņu tulks”, kurā iekļauti apmēram 6000 sapņu skaidrojumi (daži no tiem, kā varbūt jau pamanījāt, izmantoti arī šajā Rīgas stāstā).

1912. gadā Finks apprecējās ar Annu Dreimani, viņiem piedzima divi bērni – Rita un Klaudijs. 1928. Finks nopirka dzīvokli Kaļķu ielā 12, kur tika ierīkots foto ateljē, uz kuru cilvēki, protams, devās ne tikai pozēt kameras objektīvam, bet arī censties izdibināt ko vairāk par savu gaidāmo likteni. Finks mēdza piedalīties arī dažādos labdarības pasākumos, kur “līdz spēku izsīkumam pareģoja nākotni lielam ziņkārīgo baram”[8]. Tas savā ziņā sasaucas ar viņa paša teikto par sev piedēvētajām spējām: “Protams, nākotnes paredzēšana pati par sevi nav vēl nekāds lāsts, tā ir augsta dāvana, ko nevar iegūt vai iemācīties; bet viņa kļūst par grēku, tiklīdz šīs dāvanas un spējas pārvērš par tirgus preci. (…) Labdarības mērķiem ziedojos savas sirdsapziņas dēļ.”[9] Un tajā pašā laikā Finks ne visai glaimojoši izteicās par cilvēkiem, kas dodas pie gaišreģiem:

“Pagalam nevaru ciest ļaudis, kas par visu vari grib ieskatīties likteņa noslēpumos. Tas, kas dodas pie gaišreģa – muļķis, jo no likteņa tik un tā neizbēgsi.”[10]

Arī drukāto mediju attieksme pret Finku bija… dažāda. Laikraksts “Pēdējā Brīdī” decembrī allaž publicēja Finka pareģojumus nākamajam gadam, bet krievu avīze “Сегодня” itin regulāri drukāja viņa nākotnes minējumus. Tikmēr laikraksts “Jaunākās Ziņas” par Finku rakstīja kā par krāpnieku un šarlatānu, īpaši pēc tam, kad Finks “Jaunāko Ziņu” izdevējai Emīlijai Benjamiņai paredzēja bada nāvi svešumā (kas beigās arī piepildījās)[11]. Vieni tvēra katru gaišreģa vārdu un svēti ticēja viņa teiktajam, citi viņu uzskatīja par blēdi un viltvārdi, un neskopojās skarbiem apzīmējumiem. Aktieris un rakstnieks Pāvils Gruzna savā dienasgrāmatā par Finku rakstījis šādi: “Viens no lielākajiem blēžiem Rīgā. Pēc tautības – čigāns. Pēc profesijas – vājš fotogrāfs un pēc sava augstā amata – pareģis, gaišreģis etc. Neizglītots, brutāls tips. (…) Un pie viņa iet “visa” bagātā, idiotiskā Rīga!”[12]

Starp pazīstamākajiem Finka klientiem piederēja operdziedātājs Mariss Vētra, rakstnieks Aleksandrs Grīns, Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Eduards Smiļģis, kā arī valsts prezidents Kārlis Ulmanis un Ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meirovics.

Nav noslēpums, ka, tieši paredzot pēdējo minēto kungu nāves apstākļus, Finks guva vēl lielāku slavu. Tāpat viens no viņa pazīstamākajiem pareģojumiem ir, ka Latvija atbrīvosies no svešo varu važām gadā, kura gadskaitlis no abām pusēm būs lasāms vienādi – valsts neatkarība nudien tika atjaunota 1991. gadā. Tomēr Eižens Finks redzēja notikumus, kuri tā arī nepiepildījās, piemēram, Jāņa Daliņa uzvaru 1932. gada olimpiskajās spēlēs (viņš ieguva tikai otro vietu) un Ādolfa Hitlera nāvi 1933. gada beigās (Hitlers nomira 1945. gadā)[13].

Krāsns izdegusi – dzīves vakars tuvojas[14]

Eižens Finks nomira 1958. gada 6. februārī no insulta, iepriekš (kāds pārsteigums!) paredzot pats savas aiziešanas datumu, precīzo stundu un nāves cēloni. Finka leģendām apvītā personība šķiet intriģējoša pat tiem, kurus nesaista pārdabiskais un kuriem nākotnes paredzēšana liekas vien nenopietni pekstiņi. Ir pagājuši 100 gadi, kopš Finka vārds gāja no mutes mutē un kad pie viņa mājām pulcējās ļaužu masas, lai dzirdētu minējumus par savu turpmāko dzīvi. Arī mūsdienās Finka fenomens ir aktuāls un pārdzimst dažādos formātos – 2001. gadā pat iestudēta rokopera[15], kuras galvenā varoņa prototips ir Finks.

Domājams, šogad, tuvojoties gaišreģa 135. dzimšanas dienai, varēs pieredzēt nevienu vien pasākumu, kas veltīts “Rīgas izredzētajam”, arī par latviešu Nostradamu dēvētajam Eiženam Finkam.


Izmantotie avoti

Finks, Eižens (2002): Eižena Finka sapņu tulks / tulk. no vecās drukas: Ilze Vanaga / Rīga: Antēra. 167 lpp.

Muktupāvela, Laima (2008): Emīlija Benjamiņa. // 100 Latvijas sievietes kultūrā un politikā. / Ausma Cimdiņa (sast.) / Rīga: Latvijas Universitāte. 72.–77. lpp.

Par rokoperu “Sfinksa”. Pieejams: http://100.teatris.lv/performance/392/403

Ravdins, Boriss / Apine, Silvija (sast.) (2016): Rīgas izredzētais Eižens Finks. Rīga: Jumava. 334 lpp.

Siliņa, Anita (sast.) (2006): Eižens Finks: leģenda / Rīga: Jumava. 59 lpp.

Zirnis, Egīls (2015): Likteņu un siržu tulks Finks. Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/sestdiena/liktenu-un-sirzu-tulks-finks-14102263

[1] Eižena Finka sapņu tulks. 125. lpp.

[2] Turpat. 26. lpp.

[3] Eižena Finka sapņu tulks. 126. lpp.

[4] Turpat

[5] Citāts no grāmatas “Rīgas izredzētais – Eižens Finks” ceturtā vāka

[6] Eižena Finka sapņu tulks. 77. lpp.

[7] Rīgas izredzētais – Eižens Finks. 125. lpp.

[8] Siliņa, Anita (sast.) (2006): Eižens Finks: leģenda. 10. lpp.

[9] Turpat. 46. lpp.

[10] Turpat

[11] Muktupāvela, Laima (2008): Emīlija Benjamiņa. 77. lpp.

[12] P. Gruznas dienasgrāmata. 1932. g. marts. Citāts no grāmatas “Rīgas izredzētais – Eižens Finks”. 171. lpp.

[13] Siliņa, Anita (sast.) (2006): Eižens Finks: leģenda 31. lpp.

[14] Eižena Finka sapņu tulks 77. lpp.

[15] Rokopera “Sfinksa” piedzīvojusi pirmizrādi Latvijas Nacionālajā teātrī. Libreta autore Māra Zālīte, komponists Jānis Lūsēns.

Tekstu sagatavoja Signe Viška, raidījuma "Bron-Hīts" vadītāja.

Ierunāja Kaspars Eglītis.

Mūzika:

19 Gadi Pirms Sākuma - Video
Tesa - control 2

Raidījums top sadarbībā ar Rīgas Domi un Latvijas Universitāti.