Pirms digitalizācijas laikmeta viena no vissvarīgākajām, ja ne pati nozīmīgākā informācijas platforma bija drukātā prese. Viens no savulaik visietekmīgākajiem latviešu laikrakstiem bija “Jaunākās Ziņas”, kuru izdeva Emīlija un Antons Benjamiņi. Viņi gan kopā, gan katrs individuāli bija ekscentriskas personības, kas spilgti un paliekoši iezīmējušās Rīgas un Latvijas kultūras vēsturē.

Antons Benjamiņš dzimis 1860. gada 13. jūlijā Madlienā, zemnieku Jāņa un Annas Benjamiņu ģimenē. Droši var apgalvot, ka Antona Benjamiņa interešu un darbību loks bijis plašs. 1880. gadā Benjamiņš pabeidza Cimzes skolotāju semināru Valkā, pēc tam 20 gadus strādāja par pedagogu Rūjienā, Ogrē un Plāterē. Paralēli tam viņš bija gan kora, gan divu veikalu vadītājs Madlienā un Skrīveros. Bija precējies ar Madi Jurjāni; viņu laulībā, kas ilga līdz 1904. gadam, piedzima pieci bērni. Pēc veikalu bankrota un laulību nesekmīgās izskaņas Benjamiņš pārvācās uz Rīgu, kur uzsāka reportiera un redaktora gaitas. Viņš strādāja gan vācu avīzē “Rigasche Rundschau”, gan laikrakstos “Mājas Viesis” un “Rīta Vēstnesis”. Tieši darbošanās “Rīta Vēstnesī” iezīmēja “Jaunāko Ziņu” pirmsākumus.

“Rīta Vēstnesi” sāka izdot 1910. gadā, šī laikraksta “tēvs” bija Haims Blankenšteins. Redakcijā kopā ar Antonu Benjamiņu darbojās arī Kārlis Skalbe, kurš avīzes satura veidošanā piesaistīja arī citus rakstnieku aprindu pārstāvjus, piešķirot izdevumam “solīdu literāro nokrāsu”[1]. Par spīti tam, ka “Rīta Vēstnesī” netrūka nedz latviešu autoru vārdu, nedz viņu oriģināldarbu,  sabiedrība avīzi dēvēja par “žīda lapeli”[2] un to iegādājās vien pieticīgos apjomos.

Benjamiņš par savu mērķi uzstādīja padarīt “Rīta Vēstnesi” par visjaunāko un vislētāk iegūstamo ziņu avotu, sašaurinot izdevuma tēmu spektru un piedāvājot lasītājam koncentrētu un kodolīgi noformulētu informāciju. Sekojot šādai stratēģijai, izdevās palielināt avīzes tirāžu.

Sapratis, ka atrodas uz īstā ceļa, Benjamiņš pameta “Rīta Vēstneša” redakciju un 1911. gada 8. decembrī kopā ar Emīliju Elku izdeva “Jaunāko Ziņu” pirmo numuru.  Izdevumu ar rokas presi iespieda 7000 eksemplāros gotu šriftā bez fotogrāfijām, tas nebija lielāks par divkāršu rakstāmpapīra loksni un maksāja vienu kapeiku. Tieši šī iemesla dēļ “Jaunākās Ziņas” to sākotnējā attīstības posmā dēvēja arī par kapeikas avīzīti.

Emīlija Benjamiņa (pirms tam Elks, bet meitas uzvārdā Simsons) dzimusi 1881. gada 10. septembrī. Viņa bija ekscentriska, harizmātiska un ietekmīga sieviete, un viņas publiskais tēls sabiedrības acīs allaž saglabājās cienījams. Emīlijas sasniegumi sniedzas tālu ārpus izdevējdarbības robežām – viņa bijusi Starptautiskajā sieviešu savienībā, Latvju sieviešu nacionālajā līgā, Paula Stradiņa dibinātajā Vēža apkarošanas biedrībā, bijusi Latviešu-zviedru biedrības valdes locekle, kā arī Dāmu komitejas priekšniece. Emīlija dibinājusi Rīgas Jūrmalas palīdzības un labierīcības biedrību un bijusi godabiedre vairākās sabiedriskajās, labdarības un sieviešu organizācijās[3]. 1932. gadā Emīlijai Benjamiņai piešķir ceturtās, bet 1937. gadā – trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni par darbu latviešu un zviedru tautu kultūras tuvināšanā.

19. un 20. gadsimta mija līdz ar sevi atnesa pārmaiņas, un Emīlija Benjamiņa bija viena no pirmajām latviešu sievietēm, kas nepakļāvās sabiedrības patriarhālajām ieražām. Viņai bija raksturīgs viss, kas mūsdienās, visticamāk, izpelnītos apzīmējumu strong and independent woman.

Vēl pirms pirmajām īsajām laulībām ar dziedātāju Ernestu Elku-Elksnīti, kuras šķīra 1908. gadā,  jaunā sieviete “strādāja, pelnīja, sajūsminājās par teātri un dzīvē notiekošajām jaunajām vēsmām”[4]. Emīlija bija mācījusies grāmatvedību, kā arī darbojās reklāmas nozarē un rakstīja vācu un latviešu preses izdevumiem par latviešu teātri. Viņas sapnis bija atvērt savu kancelejas preču veikalu, kas vēlāk arī piepildījās. Ar Antonu Benjamiņu Emīlija satuvinājās Rīgas Jaunā teātra biedrībā, par kuras līderi bija ievēlēts Benjamiņš – viņi viens otram bija izcili sarunu biedri un nepagura spriest par aktuālo un vērtīgo literatūrā un teātrī. Bet apkārt ceļo arī nostāsts, ka Emīlija Antonu pirmo reizi esot sastapusi policijas iecirknī, kur vīrietis esot bijis aizturēts par nespēju samaksāt parādu krodziniekam[5]. Lai vai kā – tieši Emīlija bijusi tā, kas pierunājusi Benjamiņu atstāt Blankenšteina izdoto “Rīta Vēstnesi” un kopā ar viņu uzsākt “Jaunāko Ziņu” darbību, līdzi paņemot arī “Rīta Vēstneša” abonentu sarakstus.

Pusgada laikā avīze bija palielinājusi tirāžu līdz pat 24 000 eksemplāriem, tolaik tās centrā bija latviešu darba ļaudis, strādnieku dzīves apstākļi un tautas valodas tiesību aizstāvēšana. Krievu administrācijai šāda pieeja, protams, nešķita sumināma, un jau 1913. gadā “Jaunākās Ziņas” saņēma sodu 300 rubļu apmērā par 177. numurā publicēto rakstu, kurā atklāti darba apstākļi Heflingera fabrikā. Tuvojoties Pirmajam pasaules karam, cenzūras žņaugi kļuva ciešāki, sodīto preses izdevumu skaits arvien pieauga. “Jaunākās Ziņas” izdeva arī kara laikā – tās iznāca katru dienu, septiņas dienas nedēļā, un sniedza lasītājiem savu korespondentu ziņas no kara laukiem. Tādējādi tika nodrošināts stabils statuss un nostiprināta jau tā spēcīgā uzticība tautas vidū. Redakcijas darbinieks Kārlis Skalbe šo “Jaunāko Ziņu” periodu atminas šādi:

“Man saudzīgi ierādīja vietu mazā dibenistabiņā aiz siltas krāsns. Biju laimīgs, ka grūtā kara laikā tur atradu patvērumu. Rakstīju tikai tik daudz, cik man bija, ko sacīt. Kur pietrūka vārdu un domu, tur liku punktu. Avīzīte toreiz bija maza. Tā bija brīnišķīga tautas lapiņa, ko mūsu kareivji pozīcijās nēsāja aiz zābaka stulma līdzās koka karotei. Līdzās rupjas maizes gabalam tā atrada vietu katras bēgļu sievas azotē. Avīzītes slejas bija vaidu pilnas. Tad Benjamiņš arvien deva vietu kādam sirsnīgam vārdam. “Uzrakstiet kādu siltu vārdu,” viņš mani mudināja.”[6]

“Jaunākās Ziņas” iznāca līdz pat 1940. gada 9. augustam, vienīgais pārtraukums laikraksta iznākšanā bija no 1917. gada 21. augusta līdz 1918. gada 15. novembrim. Pēc Kara beigām “Jaunākās Ziņas” jau viennozīmīgi uzskatīja par ietekmīgāko dienas laikrakstu, un divdesmitajos gados Antonu Benjamiņu sāka dēvēt par Latvijas preses karali. Pēc 1922. gadā noslēgtajām laulībām, arī Emīlijai Benjamiņai piedēvēja Preses karalienes statusu. 1928. gadā Benjamiņi iegādājās Pfābu dzimtas krāšņo ēku tagadējā Krišjāņa Barona ielā 12. Ne velti to dēvēja par Pfābu un pēcāk – par Benjamiņu pili. Te Emīlija Benjamiņa izveidoja salonu, kurā uzstājās slaveni mākslinieki, par kuriem, protams, arī rakstīja “Jaunākajās Ziņās”. Izdevums bija ieņēmis stabilu vietu Rīgas kultūrvidē, un tajā publicēja arī kritiķa Ernesta Brusubārdas apskatus par dažādām izrādēm un operas uzvedumiem. To, cik lielu rezonansi šie apskati varēja izraisīt, pierādīja atgadījums ar dziedātāju Marisu Vētru. 1930. gada 3. oktobra “Jaunākajās ziņās” parādījās raksts ar nosaukumu “Dziedonis bez pienākuma apziņas”, kurā tika skarbi kritizēta Vētras iepriekšējā vakara uzstāšanās operā. Dziedātājs uz to reaģēja atbilstoši savam uzvārdam, tas ir, vētraini, un iepļaukāja Brusubārdu, tādējādi zaudējot darbu operā[7]. 1930. gada Rīgā šis bija visnotaļ ievērojams skandāls, kas pāršalca sabiedrības aprindas, toties tas lika abiem iesaistītajiem iemantot vēl lielāku atpazīstamību.

1924. gada 8. decembrī, tieši 13 gadus pēc pirmā “Jaunāko Ziņu” numura iznākšanas, redakcija laida klajā jauno laikrakstu “Atpūta”. Tas iznāca katru nedēļu un bija visai ģimenei paredzēts izdevums, tajā bija pat sadaļa bērniem. “Atpūta” izcēlās arī ar labas kvalitātes fotoreprodukcijām un augstvērtīgo literāro saturu, par ko rūpējās tādi autori kā Jānis Akuraters, Jānis Ziemeļnieks, Anšlavs Eglītis, Vilis Lācis un jau iepriekš vairākkārt minētais Kārlis Skalbe.

1939. gada 14. maijā Antons Benjamiņš devās aizsaulē, Emīlija turpināja izdevējdarbību vēl gadu pēc viņa nāves. 1941. gada 14. jūnijā Emīliju Benjamiņu represēja. Atrodoties izsūtījumā, viņa atteicās vergot un līdz ar to nesaņēma dienas pārtikas devu. Emīlija Benjamiņa nomira no bada un dizentērijas. Interesanti un vienlīdz baisi, ka šādu viņas likteņa pavērsienu bija pareģojis fotogrāfs un gaišreģis Eižens Finks.

Izmantotie avoti

Bernāts, Andris (2018): "Kamēr profāni pavēl mākslas dzīves vadītājiem..." Operas leģenda Mariss Vētra un skandāls, kas satricināja Rīgas kultūras aprindas. Pieejams: https://jauns.lv/raksts/sievietem/303560-kamer-profani-pavel-makslas-dzives-vaditajiem-operas-legenda-mariss-vetra-un-skandals-kas-satricinaja-rigas-kulturas-aprindas

Kārkliņš, Jānis (1990): Latvijas preses karalis. Rīga: Karoga bibliotēka. 256 lpp.

Muktupāvela, Laima (2008): Emīlija Benjamiņa. // 100 Latvijas sievietes kultūrā un politikā. / Ausma Cimdiņa (sast.) / Rīga: Latvijas Universitāte. 72.–77. lpp.

Nezināmais par Rīgu: Benjamiņu nams, tā īpašnieki un radītāji. Pieejams: https://www.riga.lv/lv/news/nezinamais-par-rigu-benjaminu-nams-ta-ipasnieki-un-raditaji?16851

Ņedzvecka, Sandra (2015): Benjamiņu nams. 1. sērija. Pieejams: https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/musu-legjendas/benjaminu-nams.-1.-serija.a52523/

Rīdzinieki. Portreti un sarakste. / Emīlija un Antons Benjamiņi. Pieejams: http://www.latvijasarhivi.lv/index.php?&1767

[1] Kārkliņš J. (1990): Latvijas preses karalis. 8. lpp

[2] Turpat

[3] Muktupāvela L. (2008): Emīlija Benjamiņa. 72. lpp.

[4] Turpat, 73. lpp.

[5] Turpat

[6] Citēts pēc Kārkliņš J. (1990): Latvijas preses karalis. 13. lpp.

[7] Muktupāvela L. (2008): Emīlija Benjamiņa, 76. lpp.

Tekstu sagatavoja Signe Viška, raidījuma "Bron-Hīts" vadītāja.

Ierunāja Kaspars Eglītis.

Mūzika:

Dzeltenie Pastnieki - Frustrācijas
Kartāga - Žurka

Raidījums top sadarbībā ar Rīgas Domi un Latvijas Universitāti.