“20. gadsimta 20. gados Latvijas Universitāte tapa par valsts nozīmīgāko intelektuālās domas centru.”[1] Ne velti pirmās Latvijas augstskolas devīze ir “Scientiae et patriae” jeb “Zinātnei un tēvijai”. Noslēdzot tēmu bloku par Latvijas Universitātes vēsturi, nākamais Rīgas stāsts piedāvās ielūkoties zinātņu gaitās un iepazīstinās ar trim spilgtām personībām, kas būtiski sekmējušas savu nozaru attīstību.  Kas ir viens no farmakognozijas pamatlicējiem Latvijā? Kura ir pirmā sieviete, kas Latvijas Universitātē ieguvusi doktora grādu humanitārajās zinātnēs un iedibinājusi latviešu literāri filozofiskās esejas žanru? Un kas ir vīrs, kurš absolvējis Latvijas Universitātes Mehānikas fakultāti, aktīvi darbojies magnetohidrodinamikas sfērā, paralēli tulkodams Šekspīra sonetus?


Profesors Eduards Svirlovskis un farmakognozija

Eduards Svirlovskis dzimis 1874. gada 10. novembrī Zemgalē, Ūziņu pagastā, kā ģimenes vienīgais bērns. Viņš esot bijis kluss un noslēgts zēns, kurš labprāt palīdzējis tēvam dārza darbos. Vecāku hobiji un intereses lielā mērā sekmēja arī Eduarda turpmākās gaitas. Tieši viņa tēvs bija tas, kurš iemācīja ievākt augus un izveidot no tiem herbāriju. Toties māte pie mājām bija iekārtojusi nelielu dziedniecības augu dārziņu. Braucienos uz Jelgavu viņa bieži ņēma līdzi arī savu dēlu, kurš, iegriežoties aptiekā, ziņkārīgi aplūkojis neskaitāmās zāļu pudelītes[2].

Savu izglītības ceļu Eduards uzsāka Zaļenieku draudzes skolā, vēlāk turpinādams mācības Jelgavas klasiskajā ģimnāzijā, kur labā līmenī apguva krievu, vācu, sengrieķu un latīņu valodu. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas 1892. gadā divus gadus darbojās kā māceklis Jāņa Herteļa aptiekā, pēc tam gadu pavadīja Rīgā, papildinot zināšanas J. F. Lihingera aptiekā. 1895. gadā Eduards devās uz Tērbatas (tobrīd Jurjevas) Universitāti, kur nokārtoja aptiekāra palīga eksāmenu. Jau pašā studiju sākumā iestājās studentu korporācijā “Lettgallia”. No 1896. gada uzturējās Vladikaukāzā, kur izpildīja aptiekāra palīga pienākumus, bet 1899. gadā atgriezās dzimtenē, lai drīz vien atkal dotos uz Jurjevu – šoreiz, lai studētu farmāciju. Būdams uzcītīgs students, jau divus gadus vēlāk ieguva provizora grādu. Pēc tam atgriezās Latvijā, kur trīs gadus strādāja par aptiekas pārvaldnieku, bet 1904. gadā ceļš Eduardu atkal aizveda uz Jurjevas Universitāti. Tur viņš izstrādāja farmācijas maģistra disertāciju “Jautājums par atšķaidītas sālsskābes iedarbību uz olbaltumvielām”. Pēc sekmīgas aizstāvēšanas disertāciju 1906. gadā izdeva atsevišķā iespiedumā.[3]

Vēlāk Svirlovskis uzturējās Pēterburgā, kur strādāja Kārļa Krēsliņa aptiekas bakterioloģiskajā laboratorijā. 1908. gadā paralēli laboratorijas vadītāja amatam kļuva arī par “Farmaceitiskā Žurnāla” redaktoru. Laikam ejot, profesionālās gaitas Svirlovski aizvedušas uz dažādām pasaules malām. Būtisks notikums bijis komandējums Šveicē, kur Svirlovskis slavenā farmakognozijas profesora Aleksandra Čirha vadībā iepazinās ar jaunākajām drogu izmeklēšanas metodēm. Tāpat vērā ņemama pieredze bija ekspedīcija uz Turkestānu, kur Svirlovskis pētīja farmācijas floru, lai organizētu opija magoņu kultivēšanu un opija iegūšanu. Tas bija īpaši nozīmīgs uzdevums, jo, sākoties Pirmajam pasaules karam, bija iestājies akūts ārstniecības zāļu trūkums.

1919. gadā dibināja Latvijas Augstskolu, gadu vēlāk Eduardu Svirlovski ievēlēja par Ķīmijas fakultātes docentu. Viņš dibināja Farmakognozijas katedru un līdz pat 1949. gadam bija tās vadītājs. Viņa vadībā tika izstrādāti 49 diplomdarbi.

1925. gadā Svirlovskis sāka pētīt uzpirkstītes (tieši Digitalis sugu), lai izzinātu šīs drogas lietošanu sirds slimību ārstēšanā. Pētījums rezultējās farmācijas doktora disertācijā ar nosaukumu “Hibridoloģiskas un embrioloģiski citoloģiskas studijas par Digitalis ģinti”, ko Svirlovskis aizstāvēja 1937. gada maijā. Daļu šīs disertācijas 1939. gadā publicēja Kembridžas Universitātes rakstu krājumā “Journal of Genetics”.

Par spīti aktīvajai zinātniskajai darbībai, Svirlovskis daudz lasīja arī daiļliteratūru – piemēram, Gēti, Šilleru, Tolstoju. Kad vien radās izdevība, profesors pameta Rīgu un devās uz dzimtajām mājām Ūziņu pagastā – viņš sakopa lauku sētu, izveidoja dendroloģisko parku un dziedniecisko augu dārzu. Starp citu, runā, ka pirmo Latvijas latvāni savā piemājas dārziņā iestādījis tieši Eduards Svirlovskis, bet droši apgalvot to nevar[4]. Viņš arī labprāt uzņēma ciemiņus, mājas otrajā stāvā bija divas viesu guļamistabas. Svirlovska laikabiedri atceras viņa dzīves gudrību – ko dari, to dari ar mēru un jēgu. Tieši tāpēc viesus “Dimzēnu” mājās cienāja apdomīgi – viena un tā pati pudele galdā tika celta pat vairākus gadus.

Svirlovskis, veltījis visu dzīvi zinātnei, sievu Zelmu apprecēja gandrīz 70 gadu vecumā. Bērnu pārim nebija, toties zināšanu mantojums, ko profesors atstājis aiz sevis, ir neizmērojams. Par ieguldījumu farmācijā E. Svirlovskis 1935. gadā saņēmis trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.


Zenta Mauriņa – pirmā sieviete, kas ieguva LU doktora grādu humanitārajās zinātnēs

Zenta Mauriņa dzimusi 1897. gada 15. decembrī Lejasciemā. Viņas vecāki bija ārsts Roberts Mauriņš un pianiste Melānija Mauriņa. Zenta uzauga Grobiņā, kur piecu gadu vecumā poliomielīta (jeb bērnu triekas) rezultātā zaudēja spēju staigāt. Bet pārvietošanās ratiņkrēslā nekādā mērā neiedragāja meitenes zinātkāri un apņēmību mācīties. Zenta jau agrā bērnībā perfekti apguva vācu valodu. No 1913.-1915. gadam viņa mācījās Liepājas krievu sieviešu ģimnāzijā, bet 1921. gadā uzsāka filozofijas studijas Latvijas Universitātē. Divus gadus vēlāk Zenta tomēr izlēma pāriet uz baltu filoloģijas nodaļu.

Studiju laikā netrūka sadzīviska rakstura rūpju, vajadzēja domāt gan par piemērotu dzīvesvietu, gan uzticamu pavadoni, kas palīdzētu jaunajai sievietei ikdienas gaitās un atvieglotu nokļūšanu no vienas vietas citā. Pati Mauriņa pirmo studiju laiku atminas šādi: “Man trūka jebkuras nojēgas par universitātes studijām, domāju, ka kārtīga priekšlasījumu apmeklēšana ir nepieciešama. Ka lielāko daļu gudrību varu smelties no grāmatām, to vēl nezināju. Man trūka drosmes un vēl vairāk izdevības aprunāties ar kādu profesoru: šie vīri sēdēja katedrā tik cēli un neaizsniedzami, un tiklīdz pēdējo vārdu bija izrunājuši, viņi skrietin skriešus atstāja klausītavu.”[5]

Tomēr drīz vien pierādījās, ka ne jau fiziska pienākšana klāt pievērš profesoru uzmanību, bet gan vērtīgas un spožas domas. Drīz vien Zenta ar spilgtu referātu palīdzību pievērsa mācībspēku un studiju biedru uzmanību. Īpaši lielu vērību izpelnījās referāts par Dostojevska “Nozieguma un soda” saistību ar Nīčes filozofiju, kas tika izstrādāts krievu valodā[6]. Jau studiju gados viņa Melgalvju namā nolasīja savu pirmo publisko lekciju par lirikas būtību. Mauriņa visus eksāmenus nokārtoja ar augstāko vērtējumu – 5 – un 1929. gada janvārī ieguva filoloģijas kandidāta grādu, izstrādādama darbu “Jānis Poruks un romantisms”, kas jau minētā gada beigās “Jāņa Rozes” izdevumā nāca klajā grāmatas formā. Pēc universitātes absolvēšanas Zenta kopā ar māsu devās uz Heidelbergu, lai papildinātu savas zināšanas literatūrzinātnē un filozofijā. Sākotnējā iecere bijusi tur iegūt arī doktora grādu, bet pēkšņa saslimšana un finansiālas grūtības piespieda sievieti atgriezties Rīgā.

Te viņa aktīvi darbojās literatūrkritikas lauciņā un regulāri publicēja savus darbus dažādos periodikas izdevumos. 1933. gadā nāca klajā Mauriņas pirmā grāmata par Fjodoru Dostojevski, kas nepalika nepamanīta arī starptautiski pazīstamu literatūrpētnieku aprindās. Šo sasniegumu spārnota, Mauriņa iesniedza lūgumu fakultātei pielaist viņu pie doktora pārbaudījumiem. Pēc eksāmeniem sekoja aptuveni trīs gadu pārtraukums, kurā Mauriņa vairākkārt uzturējās ārzemēs, Florencē iepazinās ar savu vīru Konstantīnu Raudivi, kā arī izdeva daudz jaunu grāmatu. Pa vidu šiem notikumiem tapa arī Mauriņas disertācija “Friča Bārdas pasaules uzskats”, kas tika aizstāvēta 1938. gadā, un tas bija vesels notikums.

No laikabiedru atmiņām: “Promocijas mēdz ierosināt universitātes aprindās plašu ievērību, bet šoreiz notika kas tīri neparasts, jo interesentu skaits bija tik liels, ka bija ierosināts svinīgo aktu pārcelt uz plašo jauno aulu. Ar dekāna lēmumu palikām pie vecās aulas, bet tā tad arī bija galīgi pārpildīta, kas liecināja, ka Mauriņas attīstības gaitām seko ne vien filoloģijas fakultāte un viņas audzēkņi, bet arī sabiedrība ārpus universitātes sienām, piem., grāmatu apgādi.”[7]

Ceļā uz doktora grādu gadījies arī ne mazums šķēršļu un misēkļu, kas Mauriņu pazemojoši gan kā sievieti, gan kā pētnieci, par to viņa sīkāk raksta savā autobiogrāfiskajā romānā. Kāds profesors ierosinājis noliegt promociju sekojošu iemeslu dēļ: “Pirmkārt, esot parasts, ka doktorants valkājot fraku, bet sieviete tādā apģērbā ir neiedomājama; otrkārt, (…) slimnieku krēslā varot braukāt sanatorijā, bet nevis universitātes aulā.”[8] Zenta Mauriņa, spītējot apkārtējo zākām, pierādīja, ka ir talantīga pētniece un 1938. gada 12. janvārī kļuva par pirmo sievieti, kas Latvijas Universitātē ieguvusi doktora grādu filoloģijā. Kā rakstīja Austra Cielēna: “Šī diena pierādīja, ka ne vien sensacionālas izrādes vai sporta svētki saista mūsu dienās plašas sabiedrības uzmanību, bet arī tīri garīgs temats.”[9]

Latvijā līdz 1944. gadam publicētas 19 Mauriņas grāmatas – monogrāfijas par literātiem, eseju krājumi, viens romāns, neskaitāmas publikācijas un tulkojumi periodikā, ārpus Latvijas publicēti 20 darbi latviešu un 27 – vācu valodā.

Mūsdienās Zenta Mauriņa pazīstama ne tikai kā rakstniece un latviešu literāri filozofiskās esejas žanra iedibinātāja, bet arī kā sieviete, kas dzīvojusi pāri sabiedrības stereotipiem un pierādījusi, ka mūsu spējām robežu nav[10].


Juris Birzvalks – starp elektrības fāzēm un Šekspīra sonetiem

Noslēgumā – īsa iepazīšanās ar Juri Birzvalku, kura personība ir lielisks pierādījums tam, ka gan eksaktās, gan humanitārās zinātnes dzīvē var ieņemt vienlīdz nozīmīgu vietu.

Juris Birzvalks dzimis 1926. gada 5. martā Jelgavā. 1951. gadā pabeidzis Latvijas Valsts universitātes Mehānikas fakultāti, pēcāk darba gaitas saistot ar rūpnīcu “Radiotehnika” un vēlāk ar uzņēmumu “Latvenergo”. 1957. gadā iestājās Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas neklātienes aspirantūrā, kur bija uzsākts jauns pētniecības virziens – magnetohidrodinamika. Birzvalks sekmīgi darbojās šajā lauciņā un ieguva zinātņu kandidāta grādu[11].

Par spīti aktīvajai darbībai eksakto zinātņu nozarēs, būdams inženieris, elektriķis, fiziķis, zinātnisku žurnālu redaktors un vēl arī pedagogs, Birzvalks pierādīja sevi arī tulkošanas, atdzejas un literatūrzinātnes lauciņā. Īpaša aizraušanās viņu saistīja ar Šekspīra daiļradi – Birzvalks tulkoja viņa lugu fragmentus, bet par sava mūža galveno darbu uzskatīja tieši Šekspīra sonetu tulkojumu. Paralēli laikietilpīgajam tulkošanas un rediģēšanas procesam, Birzvalks iedziļinājās arī Šekspīra autorības problēmā, izvirzot hipotēzes un drosmīgas kritikas punktus par to, ka Šekspīra darbu autors nav pats Šekspīrs, bet gan grāfs Ratlends.

Jura Birzvalka daudzpusīgā personība un tai sekojošie darba augļi nav zaudējuši aktualitāti arī šodien. Plašu ievērību izpelnījusies viņa grāmata “Magnetohidrodinamika”, kas 1979. gadā izdota sākotnēji tikai krievu valodā. Mūsdienās šis darbs nav kļuvis mazāk būtisks, jo ir ietverts RTU maģistru mācību programmās. Tāpat arī Šekspīra sonetu tulkojumi veidojuši būtisku pienesumu literārajā kultūras mantojumā – 2007. gadā apgāds “Nepunts” izdevis bilingvālu Šekspīra sonetu grāmatu, kur vieni no visvairāk pārstāvētajiem atdzejojumiem ir tieši Jura Birzvalka.

Izmantotā literatūra

Stradiņš J. (1997): Zenta Mauriņa un Latvijas Universitāte. “Latvijas Vēstnesis”, 30.10.1997., Nr. 285. Pieejams: https://www.vestnesis.lv/ta/id/45640

Tooma A., Skuja. V. (2015): Vai tiešām pirmais latvānis Latvijā audzis Ūziņos? Pieejams: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/zaljais-vilnis/vai-tiesam-pirmais-latvanis-latvija-audzis-uzinos.a53830/

Grosvalds I., Berga I. (2017): Profesors Eduards Svirlovskis – farmakognozijas pamatlicējs Latvijā. Pieejams: https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/apgads/izdevumi/LU_Raksti/815/05_Grosvalds.pdf

Notikums: Izrāde “Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi”. Pieejams: https://www.satori.lv/event/izrade-zenta-maurina-dokumentalie-sapni

Gavars V., Cebers A., Lielausis O. (2014): Juris Birzvalks (1926-1995) – elektriķis, fiziķis, liriķis: Latvijas Universitātes raksti, 800. sēj. Zinātņu vēsture un muzejniecība. 36.-43.lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/28390/LU_Raksti-800_Zinatnes_vesture.pdf?sequence=1&isAllowed=y

[1] Citāts no LU simtgadei veltītās izstādes, kas aplūkojama Raiņa bulvārī 19

[2] Grosvalds I., Berga I. (2017): Profesors Eduards Svirlovskis – farmakognozijas pamatlicējs Latvijā

[3] Turpat.

[4] Tooma A., Skuja. V. Vai tiešām pirmais latvānis Latvijā audzis Ūziņos? (09:20)

[5] Stradiņš J. (1997): Zenta Mauriņa un Latvijas Universitāte.

[6] Turpat.

[7] Stradiņš J. (1997): Zenta Mauriņa un Latvijas Universitāte.

[8] Turpat.

[9] Cielēna A. (1938): Zenta Mauriņa – pirmā literatūras doktore. Sievietes Pasaule Nr. 4

[10] Notikums: Izrāde “Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi”. Satori.lv

[11] Gavars V., Cebers A., Lielausis O. (2014): Juris Birzvalks (1926-1995) – elektriķis, fiziķis, liriķis

Mūzika:

Kashuks - Universe
Dunian - Where is the problem