Marija Linka dzimusi 1887. gada 14. augustā, Rīgā, Āgenskalnā. Viņas tēvs bija sīktirgotājs Kārlis Links, kuram piederēja koka nams Ventspils ielā 4. Pēc tēva nāves 1893. gadā Marijas māte kļuva par atraitni ar pieciem bērniem (Kārlim bija bērni arī no divām iepriekšējām laulībām). Drīz pēc tam māja tika pārdota, un ģimene pārcēlās uz citu dzīvesvietu turpat Pārdaugavā. 19. gadsimta beigās uzvārds "Linka" tika nomainīts uz "Leiko".

Līdz sešpadsmit gadu vecumam Marija mācījusies B. Reiņa meiteņu skolā, apgūstot arī šūšanu. Klusas domas par aktrises karjeru aizsākās, kad Marija iesaistījās biedrības "Gaisma" jauniešu korī un tās organizētajos vakaros deklamēja dažādus tekstus. Marijas māte bija stingra un dievbijīga rakstura cilvēks un par tādiem audzināja arī savus bērnus, un par meitas iecerētajiem nākotnes  nodomiem negribēja ne dzirdēt, kaut arī Marijas pirmo "uzstāšanos" pieredzēja vēl pirms viņas skolas gaitu sākuma. Marija Leiko jokoja, ka viņas pirmā izrāde bijusi sētā pie suņu būdas, kad viņa ieraudzījusi savu nomākto māti šķērsojam pagalmu un, gribēdama izrādīt savu līdzjūtību un solidaritāti, sākusi aizgūtnēm raudāt, kaut arī viņai sirds bijusi viegla un gaiša. Atskrējusi māte un sākusi viņu mierināt, atsteigušās arī kaimiņienes, lai skatītos, kas nabaga skuķim noticis. Marija tikai aizgūtnēm turpinājusi raudāt un pati brīnījusies, kā tā vispār varot[1].

Bet 1905. gadā Marija pirmo reizi kāpa uz pavisam īstas skatuves. Tas notika Vecrīgā – viņas ar draudzeni salika kopā ietaupījumus un izīrēja nelielu zāli, lai uzvestu izrādi, kurai vajadzētu nest papildu ienākumus, ar kuriem atbalstīt viņu kopīgo draugu, kuru viņas dēvēja par Dzenīti. Tika uzvesta Friča Mierkalna luga Eduarda Smiļģa režijā.

Marijai piešķīra, viņas vārdiem sakot, "paklīdušas sievietes lomu"[2], tieši tāpēc vajadzējis runāt skarbā un aizsmakušā balsī, un tas bijis liels izaicinājums. Meitene iezagusies kādā tukšā istabā un stundām ilgi kliegusi, cik jaudas, lai aizsmaktu un padarītu balss skanējumu zemāku, tomēr tas neradīja gaidīto efektu. "Kad tas neizdevās, izdomāju citādi. Runājot aizžņaudzu kaklu ar dvieli. Cieši, cieši – tikko paelpot varēju. Tā laikam arī pirmo reizi uz skatuves tēloju – pate sevi žņaugdama, mocīdama. Kā mana balss tad izklausījās, to var gan iedomāties."[3]

Pēcāk šādi triki nav bijuši nepieciešami – Marijas balss laika gaitā kļuvusi nosvērta un tikpat zema, cik tā reiz bijusi augsta.

Pēc šīs pirmās pieredzes Marija Leiko piedalījās vairākās dažādu Rīgas biedrību un nelielu teātru rīkotajās izrādēs, tostarp teātrī "Rota", kur 1907. gadā Mariju Leiko un Eduardu Smiļģi pamanīja režisors un operdziedātājs Rūdolfs Bērziņš, kurš abus jauniešus uzaicināja pievienoties "Apollo" teātrim, kas atradās Pērnavas ielā pie Grīziņkalna. Laikabiedri to raksturojuši kā ērmīgāko teātri, kādu vien varot iedomāties – "skatītāju zāle atradās blakus bufetei un vienā rindā gar skatuvi bija ložas ar galdiņiem, starp kuriem arī izrādes laikā staigāja sulaiņi ar ēdienu traukiem un pudelēm[4]". Repertuārā bija nopietnas izrādes, kolektīvs bija mērķtiecīgs un centās paplašināt skatuves mākslas kvalitāti un novatoriskumu.

Aktieri nereti strādāja bez atalgojuma, cieta trūkumu un badu un, par spīti labajiem nodomiem, mēdza sasteigt izrādes, klasisku lugu iestudējumi tika uzvesti, pirms tam aizvadot tikai divus vai trīs mēģinājumus. Būtisks bija arī piemērotu dekorāciju un greznu tērpu trūkums, kostīmus mēdza noīrēt, tos tad atveda tikai izrādes vakarā.

Būtiska nozīme Marijas Leiko karjerā ir "Apollo" teātrī uzvestajai Frīdriha Šillera lugai "Laupītāji", kur svarīgo Amālijas lomu piešķīra tieši Marijai. Īsi pirms došanās uz skatuves aktrise meklēja savu tērpu, bet tā nekur nebija. Izrādās – tas nemaz nav ticis atgādāts uz teātri. Marija kritusi panikā un atteikusies spēlēt. Režisors Jānis Gūters par to negribējis ne dzirdēt, jo zāle taču bija pilna gaidpilniem skatītājiem. Viņš situāciju atrisināja, uzvelkot Marijai stūrī atrastu togu, jostas vietā apsienot noplīsušu priekškara bārkstaino malu un pēdīgi uzgrūžot Mariju uz skatuves. Nākamajā dienā publicētajās izrādes kritikās recenzenti aizrādīja par acīmredzamo mēģinājumu trūkumu un nepietiekamo lomu izstrādāšanu, bet atzīmēja, ka Marijas Leiko sniegums Amālijas lomā, salīdzinot ar citām izrādēm, uzlabojies. Šis atgadījums būtu varējis palikt atmiņā kā humoristiska epizode iz aktrises karjeras dzīves, ja vien spējā uzgrūšana uz skatuves un nokļūšana tik negaidītā situācijā nebūtu atstājuši neatgriezenisku iespaidu – Marija Leiko turpmāk pirms katra iznāciena pastiprināti nervozēja, reiz no paaugstinātās psiholoģiskās spriedzes pat paģībusi izrādes laikā. Tā kā atvadīšanās no aktrises karjeras nebija iedomājama, risinājums tika rasts nomierinošu narkotisko vielu lietošanas ceļā, kam, protams, arī bija savas sekas.

"Apollo" teātrī Marija Leiko satuvinājās ar aktieri un režisoru Jāni Gūteru (pat neskatoties uz iepriekš minēto epizodi, kurā viņš  Mariju uzgrūda uz skatuves). Gūters bija pazīstams kā orators Grīziņkalna mītiņos, kādēļ viņš bija nonācis arī varas iestāžu redzeslokā. 1908. gadā, baidoties no represijām, Gūters nolēma caur Somiju doties uz Dāniju. Marija Leiko viņam sekoja. Abi satikās Kopenhāgenā, kur nodzīvoja pusgadu, un pēc tam devās uz Berlīni. Berlīne abiem latviešiem nav gājusi pie sirds, lielpilsētas drudžainais ritms un svešādā vide lika justies kā naidīgi noskaņotā labirintā. Pēc trim Vācijā pavadītajām dienām Marija Leiko un Jānis Gūters aizbēga uz Vīni.

Kā teicis vācbaltiešu rakstnieks Heinrihs Laube: "Ja teātra nebūtu, austrieši to būtu izdomājuši." Pāris vēlējās izglītoties, paplašināt mākslas redzesloku, un Vīne tam bija kā radīta. Viņi dzīvoja ļoti trūcīgā īrētā istabiņā, vislētākajā no strādnieku rajoniem. Drīz Gūteram izdevās iestāties Vīnes Ķeizariskās mūzikas un dramatiskās mākslas akadēmijas dramatiskajā klasē. 1908. gadā piedzima meita Nora – Marija ar bērnu rokās sagaidījusi dzīvesbiedru no akadēmijas un pelnījusi iztiku ar šūšanu, bet tajā pašā gadā arī pati veiksmīgi iestājās dramatiskās mākslas akadēmijā, tieši tāpat kā Gūters, iegūstot gan studiju vietu, gan stipendiju, un šādas stipendijas tika piešķirtas tikai trīs cilvēkiem. Marija apguva vācu valodu un drīz vien ar augstām sekmēm absolvēja akadēmiju, izpelnoties lietpratēju atzinību un gūstot zināmu slavu. Tieši pēc skolas beigšanas sākas Marijas Leiko straujais karjeras kāpums – vispirms viņa strādāja Jaunajā teātrī Frankfurtē pie Mainas, vēlāk Leipcigā un Berlīnē. Viņa tēloja Ofēliju Šekspīra "Hamletā", Grietiņu Gētes "Faustā", Elizabeti "Donā Karlosā" – saraksts ir ļoti garš. Kopš 1917. gada aktrise darbojās ne tikai uz teātra skatuves bet arī kino. Marija Leiko spēlējusi 26 filmās, no kurām būtiskākās ir Frīdriha Vilhelma Mūrnava "Sātans" (1919) un pēc rakstnieka Gerharta Hauptmaņa darba uzņemtā filma "Žurkas" (1921). 1919. gadā Marija Leiko un Jānis Gūters, kurš arī bija kļuvis par pazīstamu režisoru, izšķīrās.

Visā savā karjeras laikā Marija Leiko regulāri atgriezās Latvijā, lai spēlētu viesizrādēs Rīgā un citās pilsētās. Latvieši viņi uzņēma ar sajūsmu, rakstīja glaimojošas recenzijas, kurās novērtēja modernisma teātrī izkopto muzikalitāti, valodas meistarību, aso ritmu un spilgto, drosmīgo žestu mākslu[5], piešķirot jau ierastiem tēliem, piemēram, Blaumaņa Kristīnei, pilnīgi jaunu dimensiju.

1933. gadā, pastiprinoties aktieru bezdarbam, Marija Leiko pārvācās atpakaļ uz Latviju. Meita Nora bija precējusies un devusies līdzi vīram uz Tibilisi, kur 1935. gadā nomira dzemdībās. Marija brauca uz savas meitas bērēm un atpakaļceļā uzturējās Maskavā, kur saņēma piedāvājumu pievienoties latviešu teātrim "Skatuve". Tur viņa darbojās divus gadus. 1937. gadā politisku iemeslu dēļ teātra aktieri tiek cits pēc cita apcietināti, līdz 1938. gada 3. janvārī teātri oficiāli slēdza. Tieši pēc mēneša, 1938. gada 3. februārī Mariju Leiko kopā ar pārējiem "Skatuves" aktieriem nošāva Butovas poligonā.

"Gājputni, kas neredzami aizlido. Balsis, kas nesadzirdami aicina. Ceļi, kas aizved mūs pagātnē. Tādas ir atmiņas.[6]" Ar šādiem vārdiem sākās Marijas Leiko rakstu sērija "Mans atmiņu dārzs", ko 1927. gada aprīlī sāka publicēt izdevums "Jaunākās Ziņas". Patiesums, kas strāvoja no viņas vārdiem, bija arī viņas panākumu atslēga uz skatuves, kaut arī izcilam sniegumam vārdi ne vienmēr bija nepieciešami. Kā teicis aktieris un režisors Alfreds Amtmanis-Briedītis: "Bet kā viņa klusē! Cits runādams nenospēlēs tā, kā Marija Leiko to izdara klusēdama."

Izmantotā literatūra

Leiko, M. Mans atmiņu dārzs. Jaunākās ziņas, 27.04.1929., Nr. 94.

Zeltiņa, G. / Uzulniece, A. Marija Leiko. Rīga: Liesma, 1989. 157 lpp.

G. Zeltiņa (2018): Rīgas svārki mugurā. Iekš: Radzobe, Silvija,  100 izcili Latvijas aktieri. 2. daļa, Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2018. 1015. lpp.

Uzulniece, A. (2017): Marija Leiko. Spēlēt – dzīvot! Pieejams: https://www.kinoraksti.lv/raksti/kinovesture/marija-leiko-spelet-dzivot-318?fbclid=IwAR1r4JnkCYxFXYfMM3Cu2BLtcIdFytggHJjPGL_3Q79ExfzHLuH6xve7op8

Hellzens, V. Marija Leiko. Jaunā Nedēļa, 02.12.1927., Nr. 47–48.

[1] M. Leiko (1929): Mans atmiņu dārzs. Jaunākās Ziņas

[2] Turpat

[3] Turpat

[4] G. Zeltiņa, A. Uzulniece (1989): Marija Leiko. 16. lpp.

[5] G. Zeltiņa (2018): Rīgas svārki mugurā. 526. lpp.

[6] M. Leiko (1929): Mans atmiņu dārzs. Jaunākās Ziņas

Tekstu sagatavoja Signe Viška, raidījuma "Bron-Hīts" vadītāja.

Ierunāja Kaspars Eglītis.

Mūzika:

Silards - Murka dabatak remix
Mazie Smirdīgie Kociņi - Vasaras instrumentāls
Starmetis - Silly

Raidījums top sadarbībā ar Rīgas Domi un Latvijas Universitāti.