Kristīni Bakmani pārsvarā piemin kā Zigfrīda Annas Meierovica otro sievu, uzsvaru liekot uz viņas un Meierovica traģisko likteni. Tālivaldis Margēvičs par viņu attiecībām pat ir uzrakstījis lugu "Zigfrīda Annas Meierovica sadalītā mīlestība" (Jumava, 2012).

Tomēr būtu ārkārtīgi aplam apgalvot, ka Kristīne Bakmane uzskatāma par ievērojamu sievieti tāpēc vien, ka bijusi precējusies ar Latvijas pirmo Ārlietu ministru. Kristīne nodzīvoja 28 gadus, bet pati saviem spēkiem bija kļuvusi par veiksmīgu uzņēmēju un tirgotāju.

Kristīne Bakmane dzimusi 1897. gada 23. novembrī Smiltenes pagasta Jāņu muižas muižkunga palīga ģimenē. Iztikas līdzekļi bijuši minimāli, bet, par spīti tam, meitene uzsāka mācības Rīgā – Viļa Olava komercskolā. Trūcīgo apstākļu dēļ Kristīne 15 gadu vecumā bija spiesta mācības pārtraukt, skolu tā arī neabsolvējot. Viņa sāka strādāt Orķina korķu fabrikas veikalā par kantoristi, lai nopelnītu naudu izglītības turpināšanai. Fabrikas īpašnieks, pieredzējušais ebreju rūpnieks Orķins nodrošināja ne tikai Kristīnes iztiku, bet arī nodeva tālāk savas zināšanas par uzņēmējdarbību, ierādot dažādus noderīgus paņēmienus un firmas noslēpumus. Orķins Kristīnei mantojumā novēlēja pieklājīgu kapitālu, kas palīdzēja iegūt finansiālu stabilitāti un rosināja spert pirmos patstāvīgos soļus biznesā. Drīz viņa nodibināja uzņēmumu "Christine Backman Company", kas sākotnēji nodarbojās ar akmeņogļu importu, bet pēcāk paplašināja savus darbības virzienus, no kuriem pazīstamākais bija lidmašīnu būve, kam "Christine Backman Company" pievērsās 1924. gadā. 1925. gada novembrī, jau pēc Meierovica bojāejas, tika noslēgti pirmie lidmašīnu ražošanas līgumi, bet pašu spēkiem uzražoto lidaparātu pacelšanos arī Kristīne vairs nepieredzēja. Uzņēmums savu darbību turpināja arī pēc Kristīnes nāves, saglabājot to pašu nosaukumu. Tika uzbūvētas vairākas treniņiem paredzētas lidmašīnas un aeroplāni, kompānijā kādu brīdi strādāja arī slavenais konstruktors Kārlis Irbītis. Pasaules ekonomiskās krīzes iespaidā uzņēmumu trīsdesmitajos gados likvidēja [1].

Laikabiedri Kristīni raksturoja kā inteliģentu un enerģisku sievieti. Darbs prasīja daudz spēka, un Kristīne saslima ar tuberkulozi. Daži teikuši, ka slimība viņu vairs nav tik spēcīgi turējusi savā varā, kad Kristīne satuvinājusies ar Latvijas pirmo Ārlietu ministru Zigfrīdu Annu Meierovicu. Valstsvīrs gan savu privāto dzīvi vienmēr turējis patālāk no sabiedrības acīm. 1924. gada janvārī Meierovics kļuva par Kristīnei piederošā uzņēmuma direktoru, februārī tika šķirta Meierovica pirmā laulība, bet trīs mēnešus vēlāk, 1924. gada maijā, Zigfrīds un Kristīne apprecējās. Z. A. Meierovica laulība ar māsīcu Annu Fīlholdi bija ilgusi 14 gadus, un tajā dzimuši trīs bērni – Helmuts, Rute un Gunārs. Jaunākā dēla Gunāra krusttēvs bija Kārlis Ulmanis. Pēc šķiršanās Zigfrīds aizvien uzturēja siltas attiecības ar bijušo sievu un bērniem. Tikmēr Kristīne nepārstāja aktīvi nodarboties ar uzņēmējdarbību un rūpīgi veidot Meierovica jaunās kundzes tēlu. Viņa turpināja mecenātes gaitas un ar dāsniem ziedojumiem atbalstīja trūkumcietējus, studentus un dažādas organizācijas, piemēram, Neatkarīgo mākslinieku vienību un Sieviešu palīdzības korpusu. Tāpat Kristīne Bakmane bija pirmā sieviete, kas uzņemta Rīgas biržā.

Kristīne un Zigfrīds tika uzskatīti par ārkārtīgi saskanīgu pāri, kas viens otru papildināja. Sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns savās atmiņās rakstīja: "Viņa bija skaista, veikla, izdarīga sieviete, akmeņogļu importa firmas līdzīpašniece un direktrise. Viņa slimoja ar tuberkulozi akūtā stadijā. Savdabīga mīlestība saistīja vīrišķīgo un izskatīgo Meierovicu pie šīs slimīgās sievietes. Kāzu ceļojumā viņi devās uz Šveici, lai kalnu gaisā Kristīne atspirgtu." [2] Viņi bijuši ļoti laimīgi, bet saticīgo kopdzīvi pārtrauca pēkšņa traģēdija.

1925. gada vasaru Kristīne un Zigfrīds pavadīja vasarnīcā Dubultos. 22. augustā Zigfrīds plānoja apciemot bijušo sievu Annu un bērnus, kas atpūtās pie Meierovica radiem Tukuma apriņķa "Druķos". Viņš bija plānojis doties turp ar vilcienu, bet Kristīne ieteikusi braukt ar automašīnu, lai vīrs līdz vakaram paspētu atgriezties, lai kopā noskatītos koncertu Jūrmalā. Zigfrīds šofera pavadībā devās Tukuma virzienā, Anna ar suni un bērniem gāja pretim, viņi satikās trīs kilometrus pirms "Druķiem", visi sakāpa transportlīdzeklī un brauca tālāk. Ceļš bija nelīdzens un nesen labots, šoferis izvairījās no bedres, un mašīna sāka slīdēt uz grāvja pusi. Vadītājs lika visiem lēkt ārā. Izglābties izdevās visiem, izņemot Zigfrīdu. Automašīna bija iekritusi  divus metrus dziļā grāvī, un Meierovics bija pakļuvis zem tās, acumirklī ejot bojā. Pati mašīna daudz cietusi nebija, vēlāk vakarā Meierovica mirstīgās atliekas tika nogādātas Rīgā – tam pašam šoferim vadot to pašu automašīnu. Meierovicu apglabāja 27. augustā Rīgas Meža kapos. Līdz bērēm bija aizliegti izklaides pasākumi, bet bēru dienā galvaspilsētā uz laiku tika apturēta satiksme un slēgtas visas valsts iestādes.

Lieki piebilst, ka Zigfrīda nāve Kristīnei bija smags trieciens. Viņa katru dienu devās uz kapiem, tuvinieki bija par viņu nobažījušies, bet ticēja un cerēja, ka situācija uzlabosies. 3. decembra rītā kalpone atrada Kristīni mirušu guļamistabā. Viņa bija nošāvusies.

Pēc Kristīnes negaidītās nāves ļaudis spekulēja par dažādajiem iemesliem, kas varējuši mudināt jauno sievieti izdarīt pašnāvību. Vieni uzskatīja par pašsaprotamu, ka to izraisījusi Zigfrīda Annas Meierovica pēkšņā aiziešana un tai sekojošā ieslīgšana depresijā, otri vainoja "veikalnieciskās neveiksmes". "Chr. Backmann" firmai pēc atdalīšanās no citas kompānijas bija jāuzsāk patstāvīga darbība, pietam atdodot sešus miljonus rubļu kā repartīciju no kopējā uzņēmumā ieguldītā kapitāla. Kristīne sapratusi, ka pirmo minimālo maksājumu nespēs veikt, tādēļ vērsusies pēc palīdzības bankā, kur strādājis tuvs Meierovicu draugs. Kristīne bija cerējusi, ka banka varēs izīrēt vekseli nepieciešamās summas apjomā, bet nav saņēmusi tūlītēju piekrišanu – bija nepieciešams laiks, lai izskatītu konkrēto lietu, jo kredītsaistību Meieroviciem arī iepriekš nav trūcis. Sarunas par šo aizdevumu notikušas dienu pirms pašnāvības, tādēļ te iespējams saskatīt likumsakarības, tomēr uzskatīt šo variantu par vienīgo patieso būtu pārsteidzīgi.

Arhitekts Ernests Štālbergs, kurš kopā ar savu kundzi bijuši pēdējie Kristīnes viesi dzīvoklī, Krišjāņa Valdemāra ielā 33, teicis, ka nekas sevišķs jaunās sievietes uzvedībā nebija vedinājis uz aizdomām par turpmākajiem notikumiem, bija licies, ka trakākie pārdzīvojumi jau esot izsāpēti. Varbūt vienīgi Kristīnes pēkšņā interese par "abstraktiem jautājumiem", piemēram, "dzīvi aiz kapa" šķitusi savāda [1]. Pēc Štālbergu došanās mājup, Kristīne uz istabu pasaukusi kalponi Kati, kurai lūgts atnest portfeli un kristāla vāzi. Pēc tam kalpone viņai lasījusi priekšā laikrakstus, līdz tika teikts doties pie miera. Pirms nošaušanās Kristīne bija mēģinājusi sevi nonāvēt, pārgriežot kreisās rokas vēnas ("asiņu uzkrāšanai" [2] esot bijusi paredzēta iepriekš atnestā vāze, kas nākamajā rītā atrasta blakus nelaiķei), tomēr artērija palikusi neskarta, tādēļ zaudētais asiņu daudzums nebija dzīvībai bīstams. Portfelī atrasta aploksne ar viņas testamentu un pēdējiem vārdiem. Atrasta arī Kristīnes dienasgrāmata. Tā paša gada 1. septembra ieraksts vēsta: "Mēs norunājām un solījāmies, ja viens no mums abiem mirs, tad mirsim abi reizē. Piedodi, ka es to nedarīju: es gribēju nokārtot visu, un tad iešu pie Tevis. Tu mani gaidi! […] Visskaistākie brīži, kurus es tagad vientulībā pavadu – tie ir pie Tava kapa." [3]

Kristīni Bakmani  apbedīja Meža kapos 1925. gada 7. decembrī līdzās vīram Zigfrīdam.

[1] Metuzāls Sandris. Latvijas noslēpumi: skumjš stāsts par biznesa lēdiju un mīlētāju Kristīni Bakmani // jauns.lv

[2] Cielēns Fēlikss: Laikmetu maiņā. 2. sējums. 218. lpp.

[3] Kristines Backman-Meierowiz paschnahwiba. Rīgas Ziņas, Nr. 272. (03.12.1925), 1. lpp.

[4] Kristines Meierowic dzihwes traģedija. Latvijas Vēstnesis, Nr. 274 (05.12.1925), 6. lpp.

[5] Turpat

Literatūra

Bērzons Ingus. Z. A. Meierovica sirdsdāma – Kristīne Bakmane // Pieejams: https://www.tvnet.lv/4998916/z-a-meierovica-sirdsdama-kristine-bakmane

Cielēns Fēlikss, Laikmetu maiņā. 2. sējums. Lidingö, 1963. 538 lpp.

Kristines Backman-Meierowiz paschnahwiba // Rīgas Ziņas, Nr. 272. (03.12.1925), 1. lpp.

Kristines Meierowic dzihwes traģedija // Latvijas Vēstnesis, Nr. 274 (05.12.1925), 6. lpp.

Metuzāls Sandris. Latvijas noslēpumi: skumjš stāsts par biznesa lēdiju un mīlētāju Kristīni Bakmani // Pieejams: https://jauns.lv/raksts/9viri/382829-latvijas-noslepumi-skumjs-stasts-par-biznesa-lediju-un-miletaju-kristini-bakmani

Zigfrīda Annas Meierovica dzīve un personība // Projekts Latvijas simtgadei. Pieejams: https://www.tukums.lv/images/stories/Pielikums_Nr_1_Zigfr%C4%ABda_Annas_Meierovica_dz%C4%ABve_un_person%C4%ABba_300516.pdf

Tekstu sagatavoja Signe Viška, raidījuma "Bron-Hīts" vadītāja.

Ierunāja Kaspars Eglītis.

Mūzika:

2-atā - Klāras ūdeņi
Baložu Pilni Pagalmi - Piektdienas vakars ar Emīliju

Raidījums top sadarbībā ar Rīgas Domi un Latvijas Universitāti.