Pastāv liela varbūtība, ka pirmās sastapšanās ar šī Rīgas stāsta varoni un viņa veikumu bijušas neapzinātas – virpinot pirkstos tautastērpa villaini Dziesmu un deju svētkos, aplūkojot senas goda rakstu un diplomu kopijas vai gluži vienkārši samaksājot par “Narvesen” kafiju ar 1 vai 2 eiro monētām. Tās ir tikai dažas no tik daudzajām vēl šobrīd skaidri redzamajām pēdām, kuras aiz sevis atstājis Rihards Zariņš – latviešu grafiķis, poligrāfijas speciālists, pedagogs un ekslibris pamatlicējs latviešu grafikā.

Rihards Zariņš dzimis 1869. gada 27. jūnijā Valmieras apriņķī, Viļķenes pagasta Ķieģeļu muižā. Pats Zariņš uzskatīja, ka viņa uzvārds rakstāms ar diviem rr, pamatojot to ar paskaidrojumu, ka uzvārdu šādā formā 1781. gadā piešķīra viņa vecvecvectēvam, un tādu viņš to gribēja paturēt, cienot tradīciju, ka “uzvārds ir kaut kas mūžīgs – kā pašu asinis”[1]. Bērnību un skolas gadus pavadījis Līgatnes apvidū. Šeit piedzīvotā dabas tuvība dziļi iesakņojās mākslinieka būtībā un līdz ar to atspoguļojās arī viņa darbos – naudaszīmēs, vērtspapīros, diplomu rotājumu vijumos un latvju rakstos. Pieķeršanās dzīvajai dabai skaidri pausta arī paša Zariņa atmiņu stāstos:

“Līgatnes ielejas ar saviem dabas skaistumiem mani valdzināja ārkārtīgi. Visvairāk baudas no dabas skaistumiem man bija tad, kad es viens pats tiem nodevos un tos vēroju – lielus, kuplus kokus, sarkanas klintis; dažas puķes man likās kaut kas man līdzīgs, dzīvs radījums ar dvēseli.” [2]

Ap 1887. gadu Zariņu ģimene pārvācās uz Latgali. Drīz vien Kurzemes bruņniecības skolā Grīvā atklājās Riharda zīmēšanas talants. Mātes brālis bija Valdemārs Neimanis, Daugavpils arhitekts, un iepazīstināja Rihardu ar grieķu kultūru. Kompozīciju viņš apguva no ilustrētajiem vācu žurnāliem, bet piepelnījās, zīmējot ģerboņa kontūras kādam poļu šļahtičam un pārrakstot dažādus dokumentus.

Rihards ar zelta medaļu pabeidza skolu Grīvā, un viņa vecāki nolēma, ka jauneklim turpmākā izglītība jāsaista ar ko tādu, kas ļautu izkopt viņa mākslinieka talantu. Tā Rihards Zariņš 1887. gadā nonāca Sanktpēterburgā un iestājās Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā, bet divus gadus vēlāk kļuva par barona Aleksandra Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas audzēkni. Paralēli mācībām, viņš aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē, bija Pēterburgā studējošo latviešu jaunatnes pulciņa “Rūķis” biedrs, kur visu tās pastāvēšanas laiku bija rakstvedis un “jaunāko biedru vagars”. Zariņam ārkārtīgi nozīmīga bija “Rūķa” pamatievirze – orientēšanās uz nacionālajām kultūras vērtībām.

Otrs latviešu “pasākums” Pēterburgā bija satīriskais žurnāls “Svari” – Rihards Zariņš tajā aktīvi līdzdarbojās ar politiska un sociāla rakstura karikatūrām. Arī citos laikrakstos parādījās viņa ilustrācijas, piemēram “Pēterburgas Avīzēs”. Bet pirmā Zariņa zīmējuma publikācija tika nodrukāta latviešu mēnešrakstā “Austrums”.

Studiju gadi Sanktpēterburgā bija ne tikai panākumiem bagāti un auglīgi apgūto prasmju ziņā, tie bija arī sava veida pārbaudījums materiālo grūtību dēļ. Ierodoties Pēterburgā, Rihards mitinājās pie mātes brāļa. Katru dienu nācās mērot sešus kilometrus līdz skolai un sešus kilometrus no skolas. Uz nodarbībām viņš ieradās piekusis un sasvīdis, bet vakaros mājās pārradās pārguris un izsalcis, turklāt tālā ceļa dēļ viņš pēc mācībām nevarēja atļauties palikt bibliotēkā un darboties ar tur atrodamajiem materiāliem, jo tā bija atvērta tikai vakaros no pulksten septiņiem līdz desmitiem[3].

Tādēļ nācās meklēt istabiņu skolas tuvumā – tas padarīja iztikšanu vēl grūtāku, nav atlicis naudas pat pusdienām, tomēr tika aiztaupīts dienišķais divpadsmit kilometru gājiens. Arī viņa laikabiedriem un draugiem, latviešiem, nav klājies viegli.

No Riharda Zariņa atmiņām:

“Pa to laiku Pēterpilī ieradās arī Rozentāls un Balodis no Rīgas. Abiem gāja arī varen grūti, un viņi kūlās visādi badam garām. Tā, starp citu, viņi gleznoja uz tukšām olas čaumalām ar ūdenskrāsām visādas puķītes un pušķīšus. Šīs čaumalas tad pirka par vienu kapeiku gabalā lielie konditori (…) un pildīja ar šokolādi, un pārdeva ar nosaukumu “Mignona šokolāde”. (…) Tā pamazām sanāca vesels mazs pulciņš visādu cerību pilnu, bet tukšmakainu latviešu mākslas pielūdzēju.”[4]

1895. gadā Zariņš ar izcilību pabeidza Štiglica zīmēšanas skolu un saņēma četru gadu stipendiju tālākai izglītībai ārzemēs. Mācoties pie meistariem Berlīnē, Vīnē un Minhenē, Zariņš apguva jaunas tehnikas, tostarp oforta prasmes un litogrāfiju. Vīnē Zariņš iemīlējās un 1897. gada Ziemassvētkos apprecējās ar zviedrieti Evu Sundbladi, kura bija dziedātāja un pianiste. Evai tika veltīts arī pirmais Zariņa zīmētais ekslibris. Ekslibris jeb grāmatzīme ir “piederības apliecinājums, īpašnieka zīmogs, intelektuāla šarāde, grafiska miniatūra grāmatas priekšlapā, kas atspoguļo sava izveidotāja rokrakstu un laikmeta gaumi”[5]. Rihards Zariņš Zīmējis ekslibris arī tādiem zināmiem cilvēkiem kā Anna Brigadere, Jānis Misiņš, Janis Rozentāls, Jāzeps Vītols un daudziem citiem.

Zariņam piešķīra stipendiju uz vēl vienu gadu, lai Parīzē nostiprinātu litogrāfijas meistarību, jo Štiglica skolai bija padomā paplašināt grafikas klasi un iecelt Zariņu kā litogrāfijas vadītāju. Tomēr pēc studijām ārzemēs un atgriešanās Sanktpēterburgā Zariņš uzsāk darbu Krievijas Valstspapīru spiestuvē, kur ar lieliem panākumiem, ieņemdams augstus amatus, strādāja divdesmit gadus. 1919. gada 8. septembrī viņš uzsāka sarežģīto ceļu uz Latviju un 1. novembrī ieradās Rīgā, kur līdz pat 1933. gadam ieņēma Latvijas Valstspapīru spiestuves pārvaldnieka amatu, bet no 1921. gada kļuva par Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas meistardarbnīcas vadītāju.

Zariņam bija nozīmīga loma latviešu nacionālās pašapziņas, mākslas un Latvijas valsts vizuālās identitātes veidošanā, kā spilgts piemērs, protams, minams kopā ar Vilhelmu Krūmiņu radītais valsts oficiālais simbols – Latvijas Republikas ģerbonis. Viņš sastādījis krājumu “Latvju raksti”, kur trīs sējumos (sākotnēji tās bijušas 56 burtnīcas) apkopojis, pētījis un pārzīmējis latviešu etnogrāfiskos materiālus. Paralēli darbam Valstspapīru spiestuvē, joprojām zīmēja politiskus plakātus un karikatūras dažādiem periodikas izdevumiem. Ārkārtīgi nozīmīgs ir ofortu cikls “Ko Latvijas meži šalc” (1908-1911), ko iedvesmojušas latviešu teikas. Cita starpā Zariņš ir neskaitāmu vērtspapīru, naudaszīmju un monētu metu autors, arī pirmā padomju pastmarka ir viņa darbs. Viņš bija pieprasīts mākslinieks un amata brāļi nereti pārmeta Zariņam nozares monopolizāciju. Viens no vispazīstamākajiem un, teiksim tā, ikdienā visbiežāk sastopamajiem Riharda Zariņa veikumiem ir sudraba piecu latu monēta, uz kuras redzams tautumeitas profils. Par to sīkāk arī šī Rīgas stāsta izskaņā.

Zariņa “Milda”

Finanšu ministrija 1929. gada februārī nolēma, ka uz piecu latu monētas, kas tiks pasūtīta Londonas naudas kaltuvē “Royal Mint”, jābūt Latvijas Republiku un brīvību simbolizējošai “jaunavas galvai”. Mākslas akadēmija izsludināja konkursu, kurā sākotnēji laurus plūca Kārlis Zemdega, tomēr viņa ideju neīstenoja, jo “jaunavai jāizskatoties ne vien tehniski labi zīmētai, bet arī jādod īpatnējs Latvijas jaunavas raksturtēls”[6]. Par piemērotāko tika atzīts Riharda Zariņa mets. Par savu modeli Zariņš izraudzījās spiestuves korektori Zelmu Braueri, kurai tolaik bija 29 gadi. Viņa bija diplomēta filoloģe, zinājusi septiņas valodas, ar lielām rūpēm veikusi savus darba pienākumus, kā arī bijusi vērīga un ļoti godīga. Tautā bija iegājies pieclatu monētu dēvēt par “Mildu” – tas Zelmai galīgi nav gājis pie sirds.

Monētas laida apgrozībā 1929. gada 23. decembrī, pēc tām pie Bankas veidojās garas, jo garas rindas. Okupētajā Latvijā lati tika izņemti no apgrozības, bet, neskatoties uz to, sudraba pieclatnieks ar “Mildu” Zelmas Braueres veidolā turpināja simbolisku, bet ne mazāk nozīmīgu dzīvi, savā ziņā reinkarnējoties 2014. gada 1. janvārī, kad Latvijā tika ieviests eiro, uz kura 1 un 2 eiro monētām attēlots mums jau tik labi pazīstamās jaunavas portrets.

Daļu pirmā kaluma pieclatu monētu rotāja uzraksts “Dievs, svētī Latviju” – tās tika uzskatītas par “laimes naudiņām”, un daudzi tās speciāli meklēja un cītīgi pūlējās iegūt īpašumā. Daži nosprieda, ka, noliekot monētu otrādi un aizsedzot tautumeitas vainagu, matus un vārpas, ir iespējams saskatīt Kārļa Ulmaņa vaibstus.[7]

Izmantotā literatūra

Ducmane, K. (2020): Rihards Zariņš. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/55935-Rihards-Zari%C5%86%C5%A1

Ducmane, K. (2016): Rihards Zariņš. Richards Zarriņš. Latvijas mākslas klasika, Rīga: Neputns. 145. lpp.

Runce, R. un L. Kovtuna (red.) (2015): Riharda Zariņa atmiņas, Rīga: SIA VESTA-LK. 351. lpp.

Salenieks A. (sast.) (1987): "Ekslibri māksliniekiem" // Эклибрисы художникам : izstāde 1986-1987 Rīgā, Rēzeknē, Ogrē. Rīga: LRAP Kultūras nama Rīgas ekslibristu klubs. 26 lpp.

Stradiņš, J. (2012): Sudraba pieclatnieka trešā atdzimšana. Pieejams: https://www.bank.lv/par-mums/8312-pieclatu-mildas-tre-atdzimana

[1] K. Ducmane (2020): Rihards Zariņš. Nacionālā enciklopēdija.

[2] R. Zariņš (…): Richarda Zarriņa atmiņas. 15. lpp.

[3] R. Zariņš (2015): Richarda Zarriņa atmiņas. 54. lpp.

[4] Turpat.

[5] Ekslibris definīcija no 1987. gadā izdotā kataloga “Ekslibri māksliniekiem”

[6] J. Stradiņš (2012): “Sudraba pieclatnieka trešā atdzimšana” (uzruna Latvijas Bankas un lata iedibināšanas 90 gadu jubilejas svinībās 2012. gada 1. novembrī).

[7] Turpat.

Tekstu sagatavoja Signe Viška, raidījuma "Bron-Hīts" vadītāja.

Ierunāja Kaspars Eglītis.

Mūzika:

Ingus un Edīte Baušķenieki - Lidmašīnu parks
Āres - Kad nebeidz līt

Raidījums top sadarbībā ar Rīgas Domi un Latvijas Universitāti.