Klāra Kalniņa, pilnajā vārdā Anna Luīze Klāra Kalniņa (pirmslaulības uzvārdā Veilande), dzimusi 1874. gada 25. februārī lauksaimnieka Veilanda ģimenē. Viņas bērnība un pusaudzes gadi pavadīti Zemgalē, bet vēlāk atstātas būtiskas pēdas arī Rīgas un Latvijas vēsturē – būdama viena no pirmajām latviešu sievietēm, kas iesaistījusies politikā un cīnījusies par sieviešu tiesībām, Klāra Kalniņa kļuva par vienu no neatlaidīgajiem latviešiem, kas iestājās par savām idejām un iezīmēja ceļu uz neatkarīgu valsti.

Klāra bija žiperīgs bērns, rāpās kokos un mūžam skraidīja apkārt. Viņas vectēvs pat esot izteicies, ka viņai būtu bijis jāpiedzimst par puiku – arī tāpēc, ka viņai nebija itin nekādas intereses darboties ar lellēm vai mācīties rokdarbus. Klāra jau bērnībā bija zinātkāra un tvēra katru vārdu, ko viņas tēvs skaļi lasīja priekšā no avīzēm, pat ja tobrīd viss vēl nebija līdz galam saprotams. Viņa pati jau itin agri, piecu gadu vecumā, apguva lasītprasmi un pavadīja daudz laika bēniņu bibliotēkā, bieži piemirsdama savus zosu ganīšanas pienākumus un dabūjot brāzienu no vecākiem, jo putni atkal iebriduši labības laukos. Tomēr vecāki atbalstīja meitas zinātkāri, jo īpaši tēvs. Viņš bija Klāras pirmais skolotājs, kas "rosināja domāt, jautāt un meklēt izskaidrojumu visam vēl neizprastajam" [1]. Veilands bija pagasta vecākais un bija atzīts par labu runasvīru – viņu aicināja uz dažādiem godiem, kāzām un bērēm, lai teiktu runas. Kaut arī tikai septiņus gadus apmeklējis Svētes pagastskolu, viņš tomēr labi pārvaldīja arī vācu un krievu valodu. Viņš izmantoja sava brālēna, skolotāja Kreicberga, grāmatas, lai paplašinātu redzesloku, un pašmācības ceļā sasniedza lauksaimniekam tolaik netipiski augstu izglītības līmeni. Toties Klāras māte bija uzaugusi reliģiozā ģimenē, bet viņas galvenie dzīves mērķi bija rūpēties par mājsaimniecību un saviem sešiem bērniem un tos pienācīgi izskolot.

Veilandu ģimenes savstarpējās attiecības un vērtību sistēma neiznīcināja, bet gan vēl vairāk sekmēja Klāras idejas – viņa ātri saprata, ka izglītība un zināšanas ir būtiskas un tām būtu jābūt pieejamām ikkatram, nevis tikai turīgo muižnieku atvasēm. Latviešu cenšanās skolot savus bērnus un sniegt tiem iespēju iegūt izglītību vācu kundziskās sabiedrības acīs tika uzskatīta par ākstīšanos. Vācu mācītāji atklāti nosodīja sieviešu skološanu, jo tas novedot latviešu sievietes netikumībā.

"Arī toreizējā latviešu inteliģence uzskatīja sievietes tieksmi pēc augstākas izglītības un līdzvērtības ar vīrieti par ģimenes morāles apdraudējumu," savās atmiņās rakstīja Klāra.

Viņa pati uz skolu gāja jau tad, kad vēl oficiāli neskaitījās skolniece – viņa devās līdzi vecākajām māsām uz jau minētā tēva radinieka Kreicberga pagastskolu, kur vienkārši sēdēja un klausījās notiekošajā. Ceļš uz skolu veda gar Aspazijas vecāku mājām – Daukšām. Klāra mācījās kopā ar Aspazijas jaunāko māsu Dorīti un abiem jaunākajiem brāļiem. Aspazija pēc skolas mēdza viņus sagaidīt lauka malā, lasīdama kādu grāmatu, kas visbiežāk bija ārkārtīgi bieza un rakstīta kādā svešvalodā. Klāra bieži ciemojās Daukšās, kur Aspazija spēlēja klavieres vai stāstīja par to, kas nupat  izlasīts, piemēram, angļu rakstnieka Bairona kopoto rakstu sējums.

Klāra apbrīnoja Aspazijas prasmi lasīt svešvalodās un dalīties savās zināšanās par ārzemju literatūru. Viņa Klāras acīs iemiesoja sievietes ideālu.

Arī rakstniece Marija Pēkšēna, kas bija apceļojusi dažādas zemes un par to uzrakstījusi, atstāja iespaidu uz Klāru: "Marija Pēkšēna manās acīs bija sieviete, kas aizsniegusi cilvēces kalngalus, kas redzējusi pasauli un spējusi to aprakstīt tāpat kā vīrieši – kā Māteru Juris."

Klāra bija uzņēmīga un centās neatpalikt no nospraustajiem mērķiem. Pēc pagastskolas parastā kursa noslēgšanās, Klāras vācu valoda bija uzlabojusies tiktāl, ka varēja turpināt mācības Jelgavas četrgadīgajā Dorotejas skolā, kur bija mācījušās Klāras vecākās māsas, kā arī rakstniece Anna Brigadere. Klārai mācības tur nepavisam nav gājušas pie sirds. Skolas vadītāja baronese fon der Ostenzakena bijusi barga un nelaipna, bet skolasbiedrenes pārsvarā bijušas labi ģērbušās pilsētnieces. Jau pašā mācību sākumā meitenei uzdots no galvas mācīties garus dzejoļus vācu un pat franču valodā. Klāra neizturēja un aizbēga no pansijas, un mēroja 13 kilometrus tālo ceļu uz dzimtajām mājām. Vecāki esot nosmīnējuši, bet vectēvs esot bijis īpaši priecīgs par mazmeitas, ko viņš dēvēja par Klārēnu, atgriešanos, jo vakaros atkal būšot, ar ko parunāt. Nākamajā dienā tēvs gan esot stingri noteicis, ka jāatgriežas Jelgavā. Klāra nespurojās pretī, un atgriezās skolā, kur drīz pierada pie tur valdošā ikdienas ritma un "negantās priekšnieces", kā tika dēvēta baronese.

Skolas laikā Klāra kopā ar draudzenēm izveidoja pulciņu "Austra", lai "modinātu sievietisko pašapziņu", viņas pat izdeva tematisku žurnālu "Vārpas", kas tika pavairots rokrakstā. Pulciņa mērķis bija atbrīvoties no mietpilsoniskajiem uzskatiem par sievieti kā otrās šķiras cilvēku, kura dzīves piepildījums nav nekas vairāk par vācu pilsoniskās sabiedrības daudzinātājiem trim "K" – Kinder, Küche, Kirche jeb bērniem, virtuvi un baznīcu.

Pulciņa sanāksmes mēdza notikt pansijā, kurā dzīvoja Klāras brālis Rūdis un viņa skolasbiedrs Kārlis Ulmanis. No Klāras atmiņām: "Turpat dibenistabā dzīvoja mans brālis Rūdis, kopā ar Kārlīti Ulmani no Līvbērzes "Pikšām", toreiz ļoti kautrīgu zēnu, kas bikli vairījās no meitenēm. Kā Rūdis stāstīja, Kārlis bijis ļoti vājš rēķinātājs, un Rūdim aizvienam vajadzējis viņam palīdzēt atrisināt uzdevumus. Vēlāk, kad Ulmanis kļuva par Latvijas Ministru prezidentu, Rūdis bažīgi noteica: "Vai, vai, ka tikai viņam atkal nesajūk rēķini!""

Pēc Dorotejas skolas beigšanas sekoja divi gadi Jelgavas sieviešu ģimnāzijā, ko Klāra pabeidza 1896. gadā. Jau tad viņu uzrunāja sociālisma idejas un marksisms – gatavojoties eksāmeniem, viņa lasīja ne tikai mācību literatūru, ber paralēli arī Augusta Bēbeļa darbu "Sieviete un sociālisms", ko viņa vēlāk, 1912. gadā, iztulkoja latviešu valodā. Tieši ģimnāzijas gadi iedvesmoja un "ievilka" Klāru lielajā laikmeta kustībā, ko dēvē par Jauno strāvu un kā kodolu veidoja tādi domātāji kā Rainis, Eduards Veidenbaums un Jānis Jansons-Brauns. Tomēr bija skaidrs, ka pēc ģimnāzijas absolvēšanas Klārai nebūs iespējams izvēlēties studiju virzienu, pieturoties pie sava iecienītā interešu loka – filozofijas un sociālajām zinātnēm –, toreiz sieviešu iespējas iegūt augstāko izglītību bija ļoti ierobežotas, teju vai vienīgā opcija bija skolotājas profesija, bet to Klāra negribēja. Tika izvēlēta alternatīva – zobārstniecības studijas, kurās varēja iestāties arī sievietes. Mācības lielu prieku nesagādāja, praktisko darbu laboratorija lika justies neomulīgi, bet zobus nācās sakost un studijas pabeigt. Pirmais laiks aizritēja Pēterburgā, tad naudas trūkuma dēļ mācības tika turpinātas Rīgas zobārstniecības skolā, bet diploms beigu beigās iegūts Tērbatā. Klāra pēc absolvēšanas darbojās savā arodā un pelnīja pieklājīgu iztiku, tomēr viņas lielākā aizraušanās tik un tā bija politika.

1895. gadā Klāra pirmo reizi satika Paulu Kalniņu, kas vēlāk kļuva par viņas vīru. Pauls studēja Tērbatas Universitātes Medicīnas fakultātē, kur ieguva ārsta terapeita diplomu. Abus vienoja līdzīgi uzskati un kopīgs sapnis par neatkarīgu Latviju. 1899. gadā piedzima dēls Bruno, bet ar to nemazinājās Kalniņu pāra politiskie centieni un spars – tika izplatītas skrejlapas ar aicinājumiem gāzt cara varu un veiktas daudzas citas darbības, kas rezultējās ar aresta draudiem. 1903. gadā Kalniņi emigrēja uz Cīrihi Šveicē, bet Latvijā atgriezās divus gadus vēlāk un aktīvi piedalījās 1905. gada revolūcijā. Drīz pēc tam viņi atgriezās Šveicē, kurp bija aizceļojuši arī citi politiskie emigranti – Jānis Akurāters, Kārlis Skalbe, Rainis un Aspazija. Bet jau 1906. gada decembrī Kalniņi atkal bija Latvijā un turpināja iesaistīties 1904. gadā izveidotajā Latvijas sociāldemokrātisko strādnieku partijā (LSDSP), kuras pastāvēšana un darbība, protams, nebija legāla. Klāra Kalniņa bija partijas centrālkomitejas locekle un LSDSP avīzes "Cīņa" redaktore.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Paulu Kalniņu mobilizēja, viņš tika nosūtīts strādāt par kara ārstu. Kad vēlāk viņa pulku pārcēla uz Helsinkiem, Paulam pievienojās arī Klāra un dēls Bruno. Kalniņi novērtēja Somijas dzīves apstākļus un augsto attīstības līmeni. Bruno Helsinkos pabeidza ģimnāziju un tad kopā ar Klāru devās uz Pēterburgu, lai nodotos plānotajām tieslietu studijām. Pēterburgā viņi pieredzēja 1917. gada Februāra revolūciju, kas rezultējās ar cara atteikšanos no troņa. Tajā pašā gadā Kalniņi atgriezās Latvijā, un nu jau visi darbojās politikā – dēls Bruno gāja vecāku pēdās un arī bija daļa no Rīgas Strādnieku deputātu padomes. 1917. gada augustā Klāru un Paulu Kalniņus ievēlēja Rīgas domē, kuras darbību gan drīz pēc tam pārtrauca vācu okupācija. Revolūcija bija izraisījusi šķelšanos sociāldemokrātu vidū – vienā pusē bija boļševiki, bet otrā sociāldemokrāti-maiznieki, kuriem pievienojās arī Kalniņi. Šī frakcija pārņēma Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) nosaukumu. 1918. gada 17. novembrī tika nodibināta Latvijas Tautas padome, kurā Klāra bija viena no LSDSP pārstāvjiem – kopā ar Paulu Kalniņu un Frici Menderu viņi izstrādāja neatkarības izsludināšanai veltīto partijas deklarāciju. Klāra Kalniņa bija vienīgā delegāte-sieviete, kas piedalījās valsts proklamēšanas ceremonijā 1918. gada 18. novembrī. "17. novembra nakts stundas un 18. novembra svinīgā akta pārdzīvojums ierindojami mana mūža laimīgo dienu skaitā."

1920. gadā tika ievēlēta Satversmes sapulce, starp 150 deputātiem bija tikai sešas sievietes – arī Aspazija un Klāra Kalniņa. Satversmes sapulcē viņa darbojās līdz 1922. gadam un iesaistījās daudzu likumu izstrādē, tomēr 1. Saeimas vēlēšanās viņa nekandidēja – uz deputātu vietām pretendēja arī Pauls un Bruno, un LSDSP vadība neatbalstīja Klāras kandidatūru, jo nosprieda, ka trīs Kalniņu ģimenes pārstāvji Saeimā būtu par daudz. Pirmā sieviete Saeimā tika ievēlēta vēlu, tikai 1931. gadā, un tā bija rakstniece Berta Pīpiņa.

Klāra Kalniņa pameta aktīvās politikas gaitas, bet joprojām popularizēja sociāldemokrātijas un sieviešu līdztiesību idejas. Viņa strādāja par zobārsti, līdz 1934. gadam darbojās LSDSP Rīgas komitejā, izveidoja un vadīja LSDSP Sieviešu centru, un bija redaktore centra izdotajam žurnālam "Darba Sieviete", kurā publicējās Aspazija, Rainis, Jānis Grots, Pēteris Ķikuts un citi.

1934. gada maijs atnesa vilšanos un rūgtumu. No Klāras atmiņām: "Piedzīvoju arī apkaunojošo 1934. gada 15. maija apvērsumu, kad tie paši vīri, kas 1918. gadā palīdzēja celt Latvijas brīvību, to atkal iznīcināja… Man bija jāpiedzīvo, ka mans skolas biedrs Kārlis Ulmanis ieslodzīja cietumā manu vīru un dēlu. Bruno nācās pavadīt trīs sava mūža labākos gadus Rīgas Centrālcietuma mūros."

Otrā Pasaules kara laikā Klāra un Pauls dzīvoja Mežaparkā un iesaistījās Latvijas Centrālās padomes (LCP) Nacionālajā pretošanās kustībā, kas noliedza abas okupāciju varas un kuras mērķis bija demokrātiskās Latvijas valsts atjaunošana. Viens no LCP slavenākajiem darbiem ir bēgļu laivu akcija uz Zviedriju, kas izglāba divarpus tūkstošus cilvēku. Vienā no šīm laivām bija arī Klāra un Pauls. Ceļā viņu laivai salūzis motors, un kāds vācu karakuģis nogādāja bēgļus uz Vāciju. Kalniņi apmetās kādā nelielā Austrijas pierobežas pilsētā. 1945. gadā Pauls Kalniņš saslima un devās mūžībā.

Pēc vīra nāves Klāra pārvācās uz Stokholmu pie Bruno un viņa ģimenes. Tur viņa darbojās latviešu sociāldemokrātu Stokholmas grupā, piedalījās Sociālistiskās Internacionāles (SI) atjaunošanas kongresā, kļuva par Latvijas PEN kluba biedri.  Atlikušo mūžu Klāra Kalniņa pavadīja Zviedrijā – rakstīdama un nezaudēdama cerību par brīvu Latviju.

[1] Šeit un turpmāk tekstā izmantoti citāti no Klāras Kalniņas atmiņu grāmatas "Liesmainie gadi" (1964).

Literatūra

Cielēna, I. Feministe Klāra Kalniņa. Jaunā Gaita nr. 246, septembris 2006. Pieejams: http://zagarins.net/jg/JG246/JG246_Cielena.htm

Kalniņa, K. Liesmainie gadi. Stokholma, 1964.

Kasparāns, Ģ. Zemgaliete Klāra Kalniņa – sociāldemokrāte ar dziļu dzimtenes mīlestību sirdī. Latvijas Avīze, 28. marts, 2020. Pieejams: https://www.la.lv/latvijas-spilgtaka-feministe

Ķibilds, M. "Atslēgas": Latvijas Centrālā padome. Zaudētā brīvības cīņa. 13. septembris, 2018. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/atslegas-latvijas-centrala-padome-zaudeta-brivibas-cina.a292242/

Rokpelnis, J. Anna Luīze Klāra Kalniņa. No: Cimdiņa, A. (sast.) 100 Latvijas sievietes kultūrā un politikā. Latvijas Universitāte, 2008.

Tekstu sagatavoja Signe Viška, raidījuma "Bron-Hīts" vadītāja.

Ierunāja Kaspars Eglītis.

Mūzika:
Kasetes - Move
Tesa - Control 4

Paldies Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam un īpaši Arnim Strazdiņam par palīdzību raidījuma tapšanā.

Raidījums top sadarbībā ar Rīgas Domi un Latvijas Universitāti.