Mūsdienās daudzu radošo profesiju pārstāvji darbojas ne tikai vienā lauciņā, bet parāda savas spējas vairākās disciplīnās – rakstnieki tulko, mūziķi raksta, dzejnieki glezno. Godīgi sakot, pirms 100 gadiem situācija būtiski neatšķīrās. Šis Rīgas stāsts iepazīstinās ar Robertu Šternu – 19./20. gadsimta mijas gleznotāju, pedagogu, mūzikas entuziastu un domātāju, kura daudzšķautnainā personība laikabiedru acīs nepalika nepamanīta.

Roberts Šterns dzimis 1884. gada 4. februārī Liepājā. Viņa māte bija rokdarbu kursu vadītāja un tikusi raksturota kā “apdāvināta un kustīga sieviete ar fenomenālu atmiņu līdz pat sirmam vecumam”.[1] Turpretī Šterna tēvs bijis askētiski noskaņots hernhūtiešu jeb brāļu draudzes sludinātājs. Attiecību dinamika starp vecākiem sekmēja atvašu radošo attīstību. Bez Roberta ģimenē bija vēl divi brāļi un divas māsas. Viens no brāļiem bija grafiķis un kokgriezējs Pauls Šterns. Māsa, vārdā Tusnelda Šterna, periodikā publicējusi jaunradi (atsevišķos gadījumos ar pseidonīmu Pīķa Dāma), kā arī tulkojusi Džeka Londona stāstus no angļu valodas, bet 1921. gadā iznāca viņas pirmais un vienīgais dzejas krājums “Dvēseles ziedi”. Nenoliedzami, ka Šternu ģimenē talantu netrūka. Pats Roberts tiek dēvēts par cilvēku ar trīs “vājībām” jeb šajā kontekstā – veseliem trīs talantiem. Tomēr, tuvāk iepazīstoties ar viņa dzīves gājumu, kļūst skaidrs, ka talantu ir bijis pat vairāk nekā trīs.

Jau agrā vecumā Roberts atklāja savas daudzsološās mākslinieka dotības. 12 gadu vecumā viņš, pārnācis no skolas, līdz pat vēlām vakara stundām darbojās ar pasūtījumiem, kas visbiežāk bija zīmējumi un dažādi rokdarbi. Paralēli mākslai zēns iemīlēja arī mūziku. Neskatoties uz tēva aizliegumu, Roberts vairākus gadus slepenībā apguvis vijoles spēlēšanas prasmi. Ernests Štālbergs, kurš vēlāk kļuva par arhitektu un piedalījās Brīvības pieminekļa izveidē, kā arī radīja projektu Latvijas Universitātes Lielajai aulai, pamudināja Robertu izkopt savas prasmes un mākslai pievērsties nopietni. 1905. gadā Šterns, pretēji vecāku gribai, devās uz Krieviju, kur četru gadu laikā pabeidza Penzas mākslas skolu. 1909. gadā viņš ieradās Rīgā, kur uzsāka skolotāja gaitas Voldemāra Maldoņa sieviešu ģimnāzijā un pasniedza zīmēšanu. Tobrīd viņš bija vienīgais latviešu zīmēšanas skolotājs, kas dziļāk pētījis tieši zīmēšanas metodiku.

1914. gadā Šterns pirmo reizi plašākai sabiedrībai prezentēja savas gleznas, piedaloties ceturtajā latviešu mākslas izstādē. Bet 1919. gadā kopā ar domubiedriem nodibināja Neatkarīgo mākslinieku vienību, kas sniegusi būtisku ieguldījumu latviešu mākslas kultūras mantojuma apkopošanā un popularizēšanā – tika organizētas izstādes, dažādi pasākumi, izveidota sava bibliotēka un muzejs, kurā krāja biedru darbus. Neatkarīgo mākslinieku vienība bija pirmā, kas uzsāka latviešu mākslinieku monogrāfiju izdošanu. Roberts Šterns sarakstījis otro šīs sērijas grāmatu – monogrāfiju par Jani Rozentālu. Šterns grāmatu noslēdz ar pacilājošu uzrunu lasītājiem: “Centīgais latvi! Ja dzīve tevi nospiež un pārņem gurdenums – atmini tad Jani Rozentālu!”[2]

Savas gaitas Rīgā Šterns bija uzsācis kā skolotājs, un pedagoģija arī turpmāk ieņēma būtisku lomu viņa dzīvē. Viņš lasīja lekcijas skolotāju kursos Latvijas Tautas universitātē, kā arī pasniedza ievadu zīmēšanas metodikā Latvijas Universitātes augstākajos pedagoģijas kursos. Pie Šterna mācījās arī māksliniece Hilda Vīka.

Nodibinoties Izglītības ministrijas mākslas padomei, Šterns kļuva par tās priekšsēdētāju un izstrādāja zīmēšanas programmu ģimnāzijām un pamatskolām. 1920. gadā iznāca Šterna grāmata “Ievads metodiskā zīmēšanā”.

Starp komplicētiem mākslas apcerējumiem Šterns ievij arī tādus faktus, kas var šķist pašsaprotami. Citāts no nodaļas “Priekšmetu aplūkošana ar vienu aci”:

“Mūsu acis atrodas viena no otras apmēram tādā atstatumā, ka starp viņām varētu ievietot vēl vienu aci ar visiem plakstiņiem. Ja skatāmies uz ļoti tuvu priekšmetu tikai ar kreiso aci, tad redzam vairāk viņa kreiso pusi, bet ja to aplūkojam tikai ar labo aci, tad viņš it kā pagriež pret mums vairāk labo pusi.”[3]

1921. gadā “Izglītības Ministrijas Mēnešraksts” detalizēti iztirzāja šo mācību līdzekli, uzslavējot autora teorētiskās prasmes, tomēr norādot, ka atsevišķi aspekti skolēnu auditorijai izklāstīti pārlieku sarežģīti un tajā trūkstot praktisku piemēru.

1937. gadā laikrakstā “Atpūta” aizsākās rubrika “Mācīsimies zīmēt”, kurā tika izmantoti arī  fragmenti no “Ievads metodiskā zīmēšanā”. Pirmā publikācija sākās ar vārdiem: “Zīmēšanu nevar un nedrīkst mehāniski iemācīties. Nepazīstamu, neizpētītu priekšmetu arī lielākais meistars nepratīs pareizi attēlot. Zīmēšanas prasme pirmām kārtā slēpjas smadzenēs, skaidrā apziņā, koncentrētā uzmanība (…). Tādēļ, ķeroties pie kāda priekšmeta attēlošanas zīmēšanas līdzekļiem, vispirms jāatbrīvojas no blakus idejām.”[4]

Šternam ar laiku izveidojās atpazīstams, viņam raksturīgs mākslinieciskais rokraksts – viņš bija marīnists un savās gleznās visbiežāk attēloja jūras un zvejnieku motīvus, ko daudzi sasaistīja ar viņa bērnību, kas pavadīta “vēju pilsētā”. Paralēli mācīšanai, Šterns mācījās arī pats – 1926. gadā viņš absolvēja Latvijas Mākslas akadēmijas Dabasskatu glezniecības meistardarbnīcu, izstrādādams košu krāsu gleznu “Zvejnieki”.

Daudzi Šternam piedēvēja liela filozofa un domātāja garu. Starp Rozentāla monogrāfiju un zīmēšanas metodikas mācību grāmatu, Šterns sarakstīja vēl divus darbus. 1914. gada izskaņā (tajā pašā gadā, kad pirmo reizi publiski tika izstādīti viņa darbi) iznāca arī viņa pirmā grāmata “Aforismi, paradoksi, lihdsibas”. Šajā kompaktajā, 50 lappušu plānajā sējumā autors īsās atziņās reflektē par tādām tēmām kā Dievs, tikumība, draugi, ienaidnieki, gudrība, cerība, laime, nāve, sievietes un mīlestība, grozāmais un negrozāmais. 25 gadus vēlāk iznāca grāmata “Laba, gudra, skaista dzīve. Domu cikli, aforismi, paradoksi”, kas bija augusi gan apjomā (šis izdevums bija trīsreiz biezāks nekā pirmais), gan paustajās atziņās. Šterna aforismos jaušama bijība pret darbu, mākslu un kultūru. Šobrīd diezgan populārs ir sacījums par to, ka, darot to, ko mīli, tev nekad nebūs jāstrādā – Šterns prātoja līdzīgi un teica:

“Vieni strādā un darbu cieš, citi strādā un darbu bauda. Visu laikmetu gudrie ir tais domās, ka piemērots darbs dod cilvēkam vislielāko un vispilnīgāko laimi, kādu nevar dot ne slava, vara, bagātība, ne mīlestība.”

Sajūsma un aizrautība, ar kuru Šterns rakstīja par darbu, ir teju taustāma. Turpretī, nonākot līdz tādiem tematiem kā sievietes un mīlestība, var pārņemt mulsums, jo autors pretējā dzimuma pārstāves raksturo kā objektus un parādības, kas papildina vīrieša statusu. Savā pirmajā grāmatā Šterns dalījies šādās domās par sievietēm un mīlestību:

“Vīrietis var valdīt par visu; sieviete – tikai pār vīrieti.”

un

“Gribi iegūt ātru slavu – draudzējies ar sievietēm un ebrejiem. Gribi iegūt nemirstīgu slavu – bēdz no viņiem.”

Vēlāk iznākusī grāmata ieguvusi piezemētāku izteiksmes veidu un jūsma par mākslu tajā ieņem centrālo pozīciju, bet nevar noliegt, ka autora attieksme pret mīlestību var šķist ironiska un brīžiem pat ciniska.

Par laimi, ne jau vāji noformulētas atziņas, bet gan tieši viņa mākslas darbi, viņa gleznas, viņa pedagoģijas dotības un kaislība pret vijoļspēli bija tas, ar ko Šterns palika atmiņā saviem laikabiedriem un par ko ir vērts runāt vēl šodien. 1938. gadā Robertam Šternam piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni.

Starp citu, mākslas entuziasti var izmantot iespēju un internetā iegādāties divas Šterna gleznas – 20. gs. 30.gadu darbu “Gulošais” un viņam tik ļoti raksturīgajā stilā ieturēto gleznu “Laiva jūras krastā”.

Rīgas stāsta izskaņā Roberta Šterna citātu kartotēka no viņa grāmatām “Aforismi, paradoksi, lihdsibas” un “Laba, gudra, skaista dzīve”.

“(…) kā pie saldu augļu ievārījuma liek vēl cukuru, tāpat arī, lai dzīve neieskābtu, tā papildināma ar tīru mākslu.”

“Īsta mīlestība jau sākumā ir rūgtums, tikmēr neīstā slēpj to dibenā, ilgi mielodama ar tīru saldumu.”

“Māksla ir ceļa rādītāja, pirmais solis un ievads šai dzīvē.”

“Skaista sieva – tīrā nelaime. Bet neglīta – netīra nelaime!”

“Patiesībā zemākā māksla tuvojas dzīvei, bet augstākā dzīve – mākslai.”

“Tūkstoši no dzīvajiem nožēlo, ka viņi dzīvo; bet vai Tu zini, mīļais lasītāj, kādu no mirušajiem, kas nožēlotu, ka viņš ir miris?”

“Mūsdienu cilvēks neelpo, bet elso.”
 

Izmantotā literatūra

Anonīms. Mākslinieks ar trīs “vājībām”. Kurzemes vārds, Nr. 34 (10.02.1939)

Broka, J. Roberta Šterna Ievads metodiskā zīmēšanā. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr. 1 (19.11.1921)

Mednis, V. Darbā izaudzis mākslinieks. Rīts, Nr. 35 (04.02.1939)

Šterns, R. Aforismi, paradoksi, lihdsibas. Rīga: Burtnieka tipogrāfija, 1914. 55 lpp.

Šterns, R. Ievads metodiskā zīmēšanā. Rīga: Grāmatu apgādniecība A. Gulbis, 1920. 65 lpp.

Šterns, R. Janis Rozentāls. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība. 68 lpp.

Šterns, R. Laba, gudra, skaista dzīve. Domu cikli, aforismi, paradoksi. Rīga: Grāmatu apgādniecība A. Gulbis, 1939. 186 lpp.

Šterns, R. Mācīsimies zīmēt. Atpūta, Nr. 678 (29.10.1937)

[1] Anonīms. Mākslinieks ar trīs “vājībām”. Kurzemes vārds, Nr. 34 (10.02.1939) 6. lpp.

[2] R. Šterns (1925): Janis Rozentāls. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība. 68. lpp.

[3] R. Šterns (1920): Ievads metodiskā zīmēšanā. 24. lpp.

[4] R. Šterns. Mācīsimies zīmēt. Atpūta, Nr. 678 (29.10.1937). 18. lpp.

Tekstu sagatavoja Signe Viška, raidījuma "Bron-Hīts" vadītāja.

Ierunāja Kaspars Eglītis.

Mūzika:

Aija Alsiņa - French Waltz
Kaktiņš Stūrītis - Labi dzīvot nav liegts

Raidījums top sadarbībā ar Rīgas Domi un Latvijas Universitāti.