Parasti nav vajadzības minēt, kādos apstākļos tapis teksts – kuram gan rūp, vai tas dzimis pustukšā bibliotēkas lasītavā, uz vēsas kopmītņu palodzes vai sēžot uz grīdas istabas vidū. Bet šoreiz vietai, kurā top šī raksta ievads, ir cieša saikne ar nākamā Rīgas stāsta galveno varoni.

Pār Līgatnes pagasta laukiem nolaidusies rāma rudens nakts, debesīs skaidri iezīmējas Lielie Greizie Rati. Kaut kur iztālēm klaigā ekonomisti, bet pie klēts cigaretes kūpina topošie filologi un antropologi. Mēs esam Ratniekos, un pirms vairāk nekā pusgadsimta šeit līksmoja “Rīgas auduma” darbinieki. Šis stāsts būs par uzņēmēju, rūpnieku un otro lielāko Latvijas Universitātes mecenātu Robertu Hiršu un viņa zīda ceļu.

Roberts Hiršs dzimis 1895. gada 10. maijā Vējavas pagastā, kas bija viens no mazākajiem pagastiem Vidzemes guberņā. Roberts bija pastarītis – Hiršu ģimenē viņš bija piektais bērns, gluži tāpat kā savulaik Kristaps Morbergs. Roberts jau agrā bērnībā apguva dažādākos lauku darbus. Ģimenes apstākļi bija trūcīgi, tādēļ jāstrādā bija visiem. Robertu nosūtīja pie radiniekiem par ganu – par to tika atlīdzināts ar apģērbu un pārtiku. Nav daudz liecību par viņa bērnību, tomēr var nojaust, ka tā nav bijusi pārlieku rožaina, smago darba ikdienu papildināja tēva pieķeršanās alkoholam. Neiztika arī bez nesaskaņām ar citiem ģimenes locekļiem.

Reiz Roberts esot noklausījies meiteņu pļāpas par puišiem un tās atstāstījis tālāk. Viņa pusmāsa Marija par to tā saskaitās, ka iemeta puiku akā. Robertu izglāba krogus saimniece Gertnermāte, kurai Roberts, jau pieaudzis būdams, veda pateicības dāvanas – blūzes, lakatus, šalles un audumus. Pusmāsai Marijai Roberts neesot spējis piedot līdz pat mūža galam.

Roberts Hiršs mācījās Vējavas pagastskolā – tur viņš ieguva savu pirmo un vienīgo izglītību. Pēc skolas pabeigšanas Roberts kļuva par kalēja mācekli vietējā smēdē, bet vēlāk īsu laiku bija māceklis vairākās vietējās ūdensdzirnavās. Uzskata, ka tieši pieredze Vecpiebalgas dzirnavās bijusi Hirša pirmā ievirze tekstilrūpnieka amatā. Sākoties pirmajam Pasaules karam, Roberts izšķīrās par labu darba gaitām Krievijā, Tambovas guberņā, kur atradās jaunizveidota tekstilfabrika. Jaunietis nežēloja spēkus, un viņa centība nepalika nepamanīta – viņš tika pārvilināts uz vienu no tālaika lielākajiem tekstiluzņēmumiem Krievijā – Asejeva uzņēmumu. Tajā bija apvienotas desmit fabrikas ar 35 000 strādniekiem, un Roberts Hiršs kļuva par visu desmit fabriku tehnisko direktoru. Kad tika gāzta cara valdība, Hiršs tika apvainots kontrrevolucionārā darbībā, un viņam piesprieda nāves sodu. Sākās vispārējs tekstilnieku streiks, pieprasot viņu attaisnot, un sods tika uz laiku atlikts. Roberts Hiršs Latvijā atgriezās 1920. gadā ar milzu pieredzi, kontaktiem un sapni izmantot gūtās zināšanas, lai attīstītu tekstilrūpniecību savā dzimtenē.

Atgriežoties vispirms bija jāstājas karadienestā. Brīvajās stundās Hiršs strādāja Iļģuciema manufaktūrā. 1921. gadā viņu mobilizēja, sākās jauna darba meklējumi. Tie viņu aizveda līdz vilnas vērptuvei “Merino” Krasta ielā 5, kur bija nepieciešams pastāvīgs darbinieks vilnas apstrādāšanai. Uzņēmuma vadītājs sākotnēji neesot gribējis pieņemt Hiršu, jo “tik kvalificēts darbinieks viņiem neesot vajadzīgs”[1]. Pēc ilgākām sarunām, kurās Hiršs uzstājis, ka netiecas uz augstiem amatiem, viņš tomēr uzsāka darba gaitas “Merino”, kur palika līdz pat 1925. gadam.

1923. gadā Roberts Hiršs atrada un apprecēja savu dzīves draugu Almu Tinti. Ģimenes dibināšana mudināja atrast ceļu uz lielākiem ienākumiem. Pēc kara strauju popularitāti guva vatelīns, ko izmantoja, piemēram, mēteļu oderēs. Kopā ar Plaužu ģimeni tika nodibināts uzņēmums “Vilna” Kurmanova ielā 21. Firma uzsāka darbību 1924. gada rudenī un specializējās tieši vatelīna ražošanā, tomēr viss neritēja tik gludi, kā cerēts. No Roberta Hirša atmiņām:

“Ilustrācijai var minēt sekojošu piemēru. Darbības pašā sākumā izdevās sarunāt dažas “Merino” fabrikas strādnieces [divas māsas], lai tās pa vakariem nāk dažas stundas pastrādāt arī mūsu uzņēmumā “Vilna”. Kādu dienu Plauža kundze cēla iebildumus pret vienu no šīm māsām, jo viņa esot pārāk jauna un lietojot pārmērīgi kosmētikas līdzekļus. (…) Man šķita, ka viss tas ir gluži vienkārši Plauža kundzes untumi. Tāpēc, sašutis par šādu stāvokli, es reiz draudzīgā sarunā ar Sautu vaļsirdīgi pateicu, ka Plauža kundze būtu pelnījusi pērienu.”[2]

Savstarpējo domstarpību un nesaskaņu dēļ uzņēmums “Vilna” drīz vien tika likvidēts. Pieredzētais lika mācīties no kļūdām un secināt, cik būtiski ir pieņemt pareizo lēmumu attiecībā uz sadarbības partneriem. Šī neveiksme Robertu Hiršu vēl vairāk mudināja no jauna censties radoši iesaistīties tekstilrūpniecībā. Kopā ar sievu Almu viņi nolēma uzsākt pašiem savu uzņēmumu, lai vai cik neliels tas sākotnēji būtu.

1925. gadā Krasta ielas 5 pagrabos tika iekārtotas “Rīgas auduma” telpas. Līdzekļu bija maz, tādēļ uz katra soļa nācās ievērot taupību. Arī šī uzņēmuma pirmais ražojums bija vatelīns. Pēcāk – oderdrāna no kokvilnas un mākslīgā zīda šķiedras. Pavasarī un vasarā sāka ražot īpašus triko audumus. Šis process tika apgūts pašmācības ceļā, jo trūka kvalificētu darbinieku. Sevišķa uzmanība tika pievērsta izejmateriālu kvalitātei. Vatelīna ražošanai izmantoja mīkstu, garu un cirtainu Austrālijas vilnu, kas bija krietni dārgāka, toties neizmērojami kvalitatīvāka nekā konkurentu izmantotā pluču vilna. Tieši augsti uzstādītā kvalitātes latiņa iemantoja tirgotāju un patērētāju uzticību.

Uzsākot savas gaitas, uzņēmumā bez Roberta un Almas darbojās vēl viens darbinieks. Pieaugot pieprasījumam un ražošanas apjomam, pakāpeniski pieauga arī darbinieku skaits. “Rīgas audumam” ar tā 200 darbiniekiem pagrabā kļuva par šauru. 1927. gadā, divus gadus pēc uzņēmuma dibināšanas, “Rīgas audums” pārvācās uz plašākām telpām Kurmanova ielā. Turpat, kur pirms pāris gadiem sakāvi bija cietusi sadarbība ar Plaužu ģimeni. Tika atvērtas arvien jaunas ražošanas nodaļas. Pastiprināti tika sākta zīda, puszīda un mākslīgā zīda audumu ražošana. 1932. gadā darbinieku skaits pārsniedza 500. Arī jaunajās telpās kļuva par šauru. Hirši par 80 000 latu iegādājās bijušās Salamandras fabrikas īpašumu, kas atradās Salamandras ielā 1. Ēkas bija stipri bojātas, vietām pretim rēgojās drupas. Sākās drudžaini sagatavošanās darbi, un jau 1932. gada sākumā “Rīgas audums” pilnībā pārvācās un Salamandras ielu. Sešus gadus pēc pārvākšanās darbinieku skaits pārsniedza 1600. 1939. gadā tika pārdoti vairāk nekā divi miljoni metri auduma.

Lai gādātu par darbinieku labsajūtu, “Rīgas auduma” teritorija un iekštelpas tika pārvērstas par ziedošu dārzu. Apkārtnē tika stādīti skuju un lapu koki, cehos un citās darba telpās tika mainīti ziedi. Par to visu rūpējās 20 dārzkopji. Roberts Hiršs ļoti mīlēja kultūru. “Rīgas audums” nodibināja teātra kopu, kas iestudēja vismaz divas izrādes gadā, to pirmizrādes allaž notika uzņēmuma svētkos. 1934. gadā tika dibināts arī “Rīgas auduma” jauktais koris, kas guva plašu atzinību visas valsts mērogā.

1932. gadā Hirši iegādājās lauku īpašumu Līgatnes pagastā – Ratniekus. Ēkas bija nolaistas, trūka meliorācijas, tika ieguldīts daudz līdzekļu, lai izveidotu ienesīgu saimniecību. Tomēr Ratnieki netika labiekārtoti tikai ar nodomu nopelnīt. Kā rakstījis pats Hiršs:

“Ratnieki bija pirkti ne vienīgi tādēļ, lai tur ierīkotu ienesīgu saimniecību, bet arī, lai tur būtu klusa un patīkama vieta, kur “Rīgas Audums” varētu sarīkot dažādus kursus saviem darbiniekiem, un tie darbinieki, kas to vēlētos, lēti un patīkami varētu pavadīt savu atvaļinājuma laiku.”[3]

“Rīgas audums” bija kļuvis par kvalitātes simbolu un tika pieminēts pat daiļliteratūrā. Piemēram, Valdemārs Kārkliņš savā romānā “Vēstule no dzimtenes” izmantojis šādu salīdzinājumu: “Lai viņa valkā, ko valkādama, drēbes viņai pieguļ tik eleganti kā lellei “Rīgas auduma” skatlogā.”[4]

Otrā pasaules kara priekšnojautās Hiršu ģimene jau 1939. gadā izceļoja no Latvijas. Vispirms uz Zviedriju, vēlāk – uz ASV. Arī tur Roberts Hiršs mēģināja turpināt audumu biznesu – gan vairs ne ar tādiem panākumiem.

Mainoties pastāvošajām varām, mainījās arī “Rīgas auduma” gaitas. Pēc Otrā pasaules kara uzņēmuma ilggadējie darbinieki pūlējās to atjaunot. 1950. gadā fabrikā strādāja 1328 darbinieki, un tas bija pirmais gads, kad ražošana bija pilnībā atjaunota. “Rīgas audums” ar saviem izstrādājumiem piedalījās starptautiskās izstādēs Beļģijā, Japānā un Kanādā, uzņēmums tika uzskatīts par vienu no galvenajiem tūristu mērķiem Rīgā. Savu 60. gadskārtu “Rīgas audums” sagaidīja ar līdz šim visaugstākajiem ražošanas un eksporta rādītājiem. Ražošanas apjomi strauji kritās līdz 1990. gadam. Uzņēmums savu darbību apturēja 1996. gadā – 71 gadu pēc tā dibināšanas.

1971. gadā Hiršs Latvijas Universitātei novēlēja zemi un piecas ēkas Juglā, kā arī zemi un ēkas Līgatnes novada Ratniekos, līdz ar to kļūstot par otro lielāko mecenātu pēc Kristapa Morberga. Arī Hirša otrs uzņēmums, kas atradās Lietuvā, tika novēlēts vietējai tehniskajai universitātei.

Šobrīd ēkas Salamandras ielā ir nolaistas, pat uz sabrukšanas robežas, tur jau vairākkārt izcēlušies ugunsgrēki. Šo celtņu atjaunošana pašlaik nav LU prioritāšu augšgalā[5]. Toties Ratniekos nebeidz kūsāt dzīvība – te norisinās semināri, sporta spēles, festivāli. Kungu mājā apskatāma neliela, Robertam Hiršam veltīta izstāde, kas ikvienam atpūtniekam atgādina par Hirša uzņēmēja garu un viņa ceļu līdz “zīda karaļa” titulam.

Izmantotie avoti

Grāmatas

Hiršs, Roberts. Rīgas Audums: tapšana, veidošanās un cīņa par pastāvēšanu. Stokholma: Daugava, 1965. 134 lpp.

Latvijas Universitātes fonds. Filantropijas stāsti: Latvijas Universitātes fonda mecenāti. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019. 166 lpp.

Lediņš, Verners Rodrigo.  Roberts Hiršs, 1895-1972. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2009. 388 lpp.

Tiešsaistes avoti

Kārkliņš, Valdemārs. Vēstule no dzimtenes. Laiks, Nr. 67 (22.08.1956). Pieejams: http://periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#issue:/p_001_xlak1956n067|issueType:P (skatīts 29.10.2019)

Rozenberga, Māra. “Zīda karaļa” Roberta Hirša villa LU īpašumā pārvērtusies drupās. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/zida-karala-roberta-hirsa-villa-lu-ipasuma-parvertusies-drupas.a322448/ (skatīts 29.10.2019)

[1] Hiršs, Roberts (1965): Rīgas audums: tapšana, veidošanās un cīņa par pastāvēšanu.  24. lpp

[2] Lediņš, Verners Rodrigo (2009): Roberts Hiršs, 1895-1972. 258. lpp

[3] Hiršs, Roberts (1965): Rīgas audums: tapšana, veidošanās un cīņa par pastāvēšanu. 84. lpp

[4] Kārkliņš, Valdemārs (1956): Vēstule no dzimtenes

[5] Rozenberga, Māra: «Zīda karaļa» Roberta Hirša villa LU īpašumā pārvērtusies drupās

Tekstu sagatavoja Signe Viška, raidījuma "Bron-Hīts" vadītāja.

Ierunāja Kaspars Eglītis.

Mūzika

Sonntags Legion - Augenblick
Sonntags Legion - Kindheitserinnerungen
Tesa - H

Raidījums top sadarbībā ar Rīgas Domi un Latvijas Universitāti.