Studentu gadi ir labākais laiks cilvēka dzīvē,  studiju laikā iegūtie draugi, zināšanas un pieredze paliek uz mūžu. Par studentu dzīvi, par priekiem un bēdām augstskolā, par cerībām un realitāti, par to, “kad zāle bija zaļāka” raidījuma vadītāju Arta Ozoliņa un Riharda Bleses saruna ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes politikas zinātnes 1. kursa studentu Viesturu Romku un 90. gadu studenti, tagad portāla “Delfi” žurnālisti Līgu Stirnu jaunajā Radio Naba raidījumā “Tu saki?”.

Līga, kādas Tavās atmiņās ir palikušas studijas? Kas ir palicis tavās atmiņās no šī laika, ko mēs daži dēvējam par labāko laiku savā dzīvē?

Līga: Jā, tas noteikti bija sava vecuma nogriežņa skaistākais laiks. Atskatoties atpakaļ, man šķiet, ka mēs visi, kas stājāmies žurnālistos tajā laikā, gājām uz augstskolu ar domu, ka būsim žurnālisti. Un jau otrajā kursā mēs visi tā kā tarakāni pazudām… jo visi atradām savu piepildījumu – sākām strādāt žurnālistikā. Daudzi mani studiju biedri joprojām ir šajā specialitātē. 

Jūs bijāt tādi kā pārmaiņu nesēji, jo pirms tam žurnālistiku noteikti mācīja savādāk..

Mēs bijām tie trusīši, uz kuriem eksperimentēja. Bija skaidrs, ka iepriekšējais kursu saturs ar komunisma vēsturi un tamlīdzīgi, ir aizlaižams mēslainē. Un bija jautājums – ko tagad mācīt žurnālistiem? Pie mums brauca dažādi pasniedzēji no Amerikas, Vācijas. Mācīja visu jauno. Mēs bijām tie pirmie, kas šo jauno visu dabūja. 

Dzirdot, ko saka Līga, ko var likt pretī Viesturs, - kādas ir studijas tagad? 

Viesturs: Mums studiju vide noteikti ir citādāka. Piemēram, informācijas apmaiņa – e-studiju vide, kur visam var sekot līdz. Arī visa informācija pienāk centralizēti, jāspēj tikai izsekot. Ja to prot, tas noteikti atvieglo dzīvi. 

Studijas attālināti ir kaut kas tāds, kas Līgas laikā nebija iedomājams. Kā Tu vērtē šo aspektu? 

Viesturs: Studijas attālināti varu salīdzināt ar kovid laiku vidusskolā. Pirmais semestris Universitātē bija klātienē, tagad otrais semestris sākas attālināti. Es teiktu, ka klātienes studijas ir foršākas. Tu nevari iegūt to īsto sajūtu, kāda ir, kad sēdi auditorijā un pasniedzējs ir priekšā, sēžot, piemēram, dienesta viesnīcā pie datora. 

Kas mainītos studijās 90. gados, ja mēs tur ieliktu modernās tehnoloģijas?

Līga: Tur varētu būt kā fantastikas filmās, kad ceļo laikā. Tu jau nesaproti, par ko ir runa. Pirmajā kursā mums mācīja rakstīt ar datoru. Mums vēl bija kurss “Mašīnrakstīšana”. Es savu pirmo kursa darbu rakstīju ar rakstāmmašīnu, ne datoru… 

Tas, protams, dotu plašākas iespējas informācijas meklēšanai. Mums bija bibliotēka, kur dreifēt pa stāviem un stundām meklēt vajadzīgo informāciju, nevis vienkārši atvērt datoru un šķirstīt miljons grāmatas visās iespējamajās bibliotēkās. 

Viestur, iztēlojies, Tu iekāp multiversā, kurā pēkšņi visas modernās tehnoloģijas ir beigušās. Iztēlojies studijas bez tehnoloģijām, ir saglabājusies tikai pildspalva. 

Viesturs: Mana ikdiena būtu diezgan neciešama un šausmīga, es domāju.

Līga: Un mierīga. Tehnoloģijas noteikti ir ātrums. 

Viesturs: Domāju, te mēs ieietu no vienas problēmas otrā. Ja Līga runāja par grāmatām, ka bibliotēkā ir tikai tas, kas ir pieejams, tad mana problēma, iespējams, šobrīd ir tas, ka informācijas ir tik daudz, ka jāizskrien cauri  un jāatrod tas īstais un pareizais no reizēm simtiem avotu. Tādā ziņā mums varbūt nav tāda balansa.

Kāds ir šodienas students? 

Līga:  Salīdzinot ar mums? Mēs bijām stipri trakāki. Mazliet apzinīgāki, iespējams. Man, šķiet, bijām stipri dzīvāki. Mēs bijām pēdējais kurss, kuru aizsūtīja uz kolhozu. Pirmo studiju mēnesi pavadījām, dzīvojot kolhoza “Staburadze” bijušajā ēdnīcā – vienā zālē meitenes, otrā puiši. Mēs zinājām viens par otru visu un tas ļoti saliedēja, ļāva iepazīt vienam otru. Man šķiet tas ir tas, kas jums pietrūkst, jaunajiem studentiem. 

Es joprojām varu sakontaktēties ar saviem kursa biedriem un pajautāt to, kas vajadzīgs. Jā, laiki mainās, intereses mainās, bet cilvēks jau paliek tas pats. 

Mūsdienās izvēles ir tik daudz, mēs pat runājam par mentālajām problēmām, jo cilvēki nespēj atrast savu vietu dzīvē un nesaprot, ko viņi vēlas? Kā tu vērtē to?

Viesturs: Ka iespēju ir  daudz, tas ir labi, bet te ir arī negatīvais faktors – visa ir tik daudz, viss ir pieejams. Ir grūti izvēlēties. 

Vai tad, kad Tu studēji, Līga, zāle bija zaļāka tiešā un pārnestā nozīmē? 

Līga: Tajā vecuma posmā viss ir jauns, esi ienācis pieaugušo dzīvē. No šodienas pozīcijām raugoties, tas bija fantastiski, tas bija ļoti vērtīgi un interesanti. Vai bija zaļāka zāle? Droši vien. Es studēju arī 21. gadsimtā, tad man sanāca pastudēt ar nākamās paaudzes studentiem un jau bija jūtama šī atvērtība, daudz plašākās iespējas. Un es redzēju, ka šodienas cilvēki īsti nezina, ko viņi grib. Mēs nācām uz žurnālistikas katedru, mēs zinājām, ko mēs gribam darīt. Bet te bija – es pamācīšos to, tad varbūt izdomāšu savādāk, varbūt beigās darīšu ko pavisam citu. Konkrētības pietrūkst. 

Viesturs:  Katram no mums šis periods, droši vien, tāds liekas. Es pieļauju, ka arī man pēc gadiem tā būs. Es piekritīšu par studiju izvēli. Mēs esam politikas zinātnes studenti. Realitātē mēs varam būt politologi un mēs varam būt politiķi. Un šobrīd, šķiet, no mums vairākums grib būt tieši politiķi, nevis tie, kas pēta politiku. Daļa saka, ka studē intereses pēc, lai iegūtu dziļāku izpratni. 

Vai tas ir labi vai slikti, ka tu mērķtiecīgi ej, it kā pa tuneli līdz galam, pretēji tam kā pašlaik notiek, ka visa pasaule ir vaļā un Tev priekšā ir nevis tunelis, bet brīva pļava?

Līga: Mans tunelis noteikti bija krāsains un interesants. Un galīgi ne tumšs tunelis ar gaismu galā. Jo žurnālistika ir radoša profesija, Tev nav divu vienādu dienu, tev nav divu vienādu rakstu, vienādu cilvēku un situāciju. Tunelis ir interesants, pilns ar krāsainiem grafiti. Tas, ka tu zini, ko dzīvē gribi darīt, man šķiet, ir vērtīgi jebkuram. Ja sāc mētāties, visu dari pusrokā un puskājā. 

Vai mūsdienu perspektīvā students uz savu karjeras izvēli vispār var atļauties skatīties kā uz tuneli? Jo saka taču, ka ik pēc desmit gadiem profesija būs jāmaina visai kardināli. Un varbūt tas, ka cilvēks pamācās dažādās vietās, iedot viņam lielāku iespēju parādīt sevi kā unikālu darba tirgū? 

Viesturs: Mēs noteikti nedrīkstam mūsdienās skatīties uz studiju vai profesijas izvēli kā uz tuneli. Noteikti nē! Mēs nevaram šobrīd prognozēt, kas notiks pēc 10 gadiem, vai būs tā profesija vai vairs nebūs. Es arī esmu par to domājis – ja es bakalaura grādu mācos politikas jomā, tad maģistrantūrā izvēlēšos ko citu. Vienkārši, lai būtu divas atšķirīgas izglītības un lai izvēles būtu plašākas. 

Kāpēc augstākā izglītība šodien ir svarīga? 

Līga: Tas ir tāpat kā vienmēr, nevis tikai šodien. Jo tā ir inteliģence, Tava iekšējā inteliģence, tas, ar ko tu ej cauri dzīvei. Tas, kas tu esi – mazliet augstākā pakāpē. 

Viesturs: Es piekrītu, izglītība vienmēr ir bijusi un būs svarīga. Varbūt agrāk diplomam bija mazāka nozīme, svarīgas bija prasmes, bet man šķiet, ka mūsdienās bez diploma vairs nevar. Es nestudēju “papīra dēļ”, es studēju politikas dēļ. Es gribu to darīt, es gribu par to uzzināt vairāk. Bet tur ar prasmēm vien nepietiek, ir vajadzīgs arī diploms.

Līga: Daudziem tā šķiet par žurnālistiku – tur jau gan tas diploms nav vajadzīgs. Un tad darbā nākas apgūt to, ko ieliek pašos pamatos, pirmajā kursā. Pamatus apgūt arī vajag laiku.

Vai sapņi sakrīt ar īstenību?  

Viesturs: Īsti nē. Politikas jomu es izvēlējos 11. klasē, gatavojot zinātniski pētniecisko darbu. Pirms tam biju stingri pārliecināts, ka studēšu Aizsardzības akadēmijā. Es biju jaunsargs, pievienojos zemessardzei un šajā nozarē gribēju savu nākotni veidot. Zinātniski pētnieciskais darbs atvēra man atvēra acis uz to, kas mani patiesi interesē un ko es gribētu darīt. Es to gribu darīt ilglaicīgi. Sapņi bija pilnīgi citi un likās, ka man viss ir skaidrs, ko es dzīvē darīšu. 

Kā cilvēkus pārliecināt studēt? 

Viesturs: Bez tā nekur. Protams, var taisīt tiešraides, spēlēt video spēles un rakt bitkoinus. Bet cik ilgi? Es nedomāju, ka esam aizgājuši tik tālu, ka katrs otrais var iztikt bez izglītības un tā būvēt savu nākotni. Izglītība ir pamats, kas ir vajadzīgs ikvienam. Kaut vai nodrošināties, ja nu gadījumā tā joma, kurā tu veiksmīgi darbojies bez studijām, pēkšņi sabrūk.

Līga: Jo vairāk Tu studē, jo vairāk tev ir kritiskās domāšanas. Un tā dzīvē ir svarīga absolūti jebkurā jomā.