Ar šo grāmatu Neiburgs nosprauž darba plānu kuru Latvijas nākotnes vēsturniekiem būs jāpiepilda. Uldis ir pirmais no vēsturiekiem kurš norāda, ka pretestības kustība bija tik pat liela kā latviešu tauta, lai gan viņs kautrējās to pilnā atklāti pateikt. Visi latvieši, no ģenerāļiem ejot pa sabiedriskām trepēm uz leju, vismaz sākot ar 1943.g. uzskatīja legionārus kā Latvijas valstiskuma atjaunotājus/ nodrošinātājus. Liekas, ka gandrīz visa latviešu virsnieku plejāde atbalstija leģiona organizēšanu (skat sludinājumus Tēvijā un lokālās avīzēs) proti, viena specifiska iemesla dēļ, “latvieši būs apbruņoti”. Latvijas valsts atjaunošanas garants ir apbruņots leģionārs. Tā loģika sāka jau izpausties Policijas bataljonu oranizēšānas laikā, 1942.g.. Tas, ka vacieši zaudē karu un viņi atkāpjās, latviešus daudz netraumēja jo pirmā Latvijas republika arī iznira no zaudēta kara. Tāpat kā pēc pirmā pasaules kara, latvieši uzsāks savu uzvaras gājiienu atkāpušies līdz Ventai. Tāpat legionari/desertieri sekos kureliešu piemēram saies mežos un uzsāks ari karu pret vāciešiem. Vācieši šos spriedumus, ja grib var arī saukt par mītiem, ņēma nopietni un tādēļ steidzās kureliešus iznīcināt.
Domājot par ilūzijām? Ko par latviešiem, kara laikā un pēc tam domāja Sabiedrotie? Pēc visa tā ko Uldis uzskaitīja latviēšu sakarnieki bija darījuši Sabiedroto labā, viņu uzskatiem vajadzēja būt ļoti pozitīviem. 1945.g. gads vēl nebija beidzies, kad mes redzam latviešu SS brīvprātīgos apsargājot Tiesas pili Nirenbergā, un parades dienās soļojot slēgtās kolonās, sekojot Latvijas sarka-balt-sarkana karoga nesējam. Kā Sabiedrotie nonāca lidz lēmumam nodarbināt latviešu un igauņu leģionrus man šķiet vienīgi varbūt Kārlis Kangeris zina!
Tūlīt pēc kara latviešu politiskais virsslānis bija sadalījies Pārlamentāriešo un Ulmaniešos. DV nāca drusku vēlāk. Ulmanieši domāja, ka viņiem ir jāseko īstenai vēsturei, un jātiek vaļā no Parlamentāriešiem, ko viņi ar DV palīdzību veica.
ezergailis