Kāpēc ir svarīga jaunu cilvēku iesaiste zinātnē un vai jau 1. kursā jābūt skaidram, ka būsi zinātnieks? Kā pievērst jauniešu uzmanību zinātnei un iemācīt ticēt zinātnei (Trust the science) un kā panākt, lai zinātnes atklājumus pārvēstu “taustāmā labumā” plašākai sabiedrībai? Durvis uz zinātnes pasauli otrajā raidījumā “Tu saki?” kopā ar vadītājiem Arti Ozoliņu un Rihardu Blesi paver zinātnē “trīs pudus sāls” apēdis Latvijas Universitātes (LU) Cietvielu fizikas institūta direktors Andris Anspoks un jaunā zinātniece – LU Atomfizikas un spektroskopijas institūta Biofotonikas laboratorijas vadošā pētniece Ilze Ļihačova.

Andri, kāda tad tā zinātne kādreiz bija un kāda tā ir tagad? Tev ir iespēja to raksturot no dažādiem laikam griezumiem? 

Andris: Mana vecuma cilvēki jau sāk kavēties kaut kādas atmiņās. Kas mani priecē – tagad r daudz labāk, nekā bija. Tad, kad es gāju studēt, es to darīju, jo fizika bija viena no jomām, kas padomju savienībā bija reāli brīva. Jo fizika ir fizika – fizikas likumus tu nevari nekādi ideoloģiski iespaidot. Tur varēja darboties, bija projekti, fiziku vajag visiem, it sevišķi militāristi. 

Ilze, vai Tu arī meklēji brīvību fizikā? 

Ilze: Man bija liela brīvība izvēlēties, ko es gribu. Bet tā kā man interesē daba, pētīt visu ko, vidusskolā mani interesēja astronomija. Un vienīgais, kur to varēju studēt tālāk, bija fizika. Tā es nonācu fizikā. Ja man astronomija arī vairs tik ļoti neinteresē, ar fizikas metodēm es varu pētīt ļoti plašu loku. 

Andris: Katrs fiziķis sirdī ir astronoms. Mani arī vienmēr ir interesējusi, jau kopš skolas laikiem, astronomija. 

Ilze, vai izdevās piepildīt sapni par astronomiju kaut kādā mērā caur fizikas studijām?

Ilze: Jā, es diezgan mērķtiecīgi gāju uz astronomiju. Jau pirms studijām ieraudzīju, kur var iet papildus strādāt kosmoloģijas virzienā – Latvijas Zinātņu akadēmijā  bija iespēja studentiem padarīt kādus darbiņus mazus. Jau pēc mēneša man piedāvāja darbu Atomfizikas un spektroskopijas institūtā, astrofizikas novirzienā. Bakalaurs man bija astronomijā. 

Paklausoties, ko teica Ilze par šo te plašo izvēles spektru un izvēles brīvību – vai tas, ka studentam ir plašā izvēles brīvības, nevis “tunelis” ar konkrētām izvēlēm, vai tas ir labi vai slikti?

Andris: Tas vienmēr ir labi! Iedomājaties, ja jums būtu tikai trīs šķirņu saldējumi – plombīrs, citronu sorberts un šokolādes? Tas ir labi, ka ir izvēle. Bet ne visi zina, ka fizika ir ne tikai astronomija, bet, ka tās ir arī tehnoloģijas. Kas ir vistraģiskākais, ne visi zina, ka Latvijā tehnoloģijas ir ļoti attīstīta sfēra. Mēs nesen ziņās redzējām, ka dega dronu rūpnīca. Bet tajā rajonā ir pat vairākas dronu rūpnīcas! Dronu rūpnīcās vajag inženierus, tur nav vajadzīgi tikai programmētāji. Ne katrs zina, ka visus muzejus Eiropā ar stiklu apgādā Latvijas uzņēmums “Groglass”. Viņi var izgatavot divu reiz trīs metru “neredzamu stiklu” – unikāla lieta! Latvijā Līvānos atrodas divi uzņēmumi, kas ražo produktus medicīnai, mašīnbūvei un citiem no optiskajām šķiedrām. Viņi būvē jaunus cehus, rūpnīcas, iekārtas un viņiem vajag optiķus, tos, kas saprot, kā tajā stikla pavedienā gaisma pārvedas no viena gala uz otru, lai viss noteiktu pareizi. Tādu uzņēmumu Latvijā ir daudz, lielākā daļa no viņiem strādā eksportam, tāpēc mēs par viņiem šeit maz dzirdam. Galu galā fizika ir tā, kas jums rada jaunu viedtelfona modeli, jo tur ir tas, ko senlatviešu sauca par hardware jeb dzelžiem. Dzelži ir fiziķu darbs. 

Kurā brīdī ir jāpieliek spēks, lai jaunais cilvēks nonāktu zinātnē? Kur jāsāk? Vai atkal jau bērnu dārzā? Jo tā vien šķiet, ka visu, ko grib iemācīt cilvēkam, jādara 1. klasē vai bērnudārzā. 

Ilze: Man liekas, tas ir no dabas. Ja tev jau bērnībā interesē kaut ko pētīt. Ne visi būs fiziķi. Bet, kad pienāk laiks izvēlēties, ko tālāk studēt, šobrīd daudz ko izšķir jautājums “cik es nopelnīšu?”. Ko es varēšu darīt tālāk. Tad, kad es stājos, es par to vispār nedomāju, varbūt, ka jaunībā par to nedomā un var brīvi izvēlēties, bet es domāju, ka šobrīd daudz jauniešu domā par to. 

Andris: Pirmkārt es gribētu dziļi kliedēt mītu, ka zinātnieks nevar nopelnīt. Tās ir pilnīgas muļķības! Beidzot fiziķus, ķīmiķus, materiālzinātniekus nav jau jāstrādā obligāti zinātnē. Patiesībā fiziķi ļoti daudzi ir gaidīti uzņēmumos. Ļoti gaidīti. Ja mēs tagad lasām ziņās, ka kāda kompānija atlaida 20 tūkstošus programmētāju, cita 30 tūkstošus, tad fiziķu ziņā ir deficīts joprojām. Jo šī “dzelžu” kompānijas attīstās, jo ir pieprasījums. Eiropa grib ražot mikroshēmas tepat Eiropā – atkal ir vajadzīgi inženieri, fiziķi un tehniķi. Bez darba nepaliksi, īpaši skatoties Eiropas kopējā tirgū. Tā kā principā mīts par to, ka “mīļais, zinātnē Tu būsi pilnīgs nabadziņš”, ir pilnīgs bleķis.

Vai ir kādas pazīmes pēc kurām, ieejot 1. kursa auditorijā, var saprast – tas ir zinātnes materiāls, bet tas būs labs profesionālis, jo uz zinātni viņam nav ķēriens? 

Andris: Es domāju, ka patiesībā stāsts sākas pēc sākumskolas. Dabaszinībās ir ļoti daudz bērnu, kurus tas reāli interesē. Kaut kas ar viņiem notiek pēc tam.  Un es atbildēšu, - kas. Nav jau skolotāju. Un nav jau vienmēr tā, ka tas, kurš māca kādu no šīm dabas zinībām, šobrīd ir labākais, kas ir iespējams. Un tas atsit daudziem vēlmi, daudzi to nesaprot, jo viņiem nav iemācīts.

Ilze: Tev jābūt kādam piemēram, kam tu gribi līdzināties. Lai būtu tā: “O, viņš tik daudz zina, es arī gribu zināt!”. Lai būtu tas piemērs jau skolā priekšā. 

Andris: Manā gadījumā skolotājai nebija nekāda nopelna, jo viņa bija nekāda. Vienkārši man tā lieta interesēja, es visu fiziku biju izlasījis, pirms tā vispār skolā sākās, tāpēc, ka bija interesanti. Maziem bērniem ir ļoti liela interese par visu, kā tas strādā un ko tas dara. Ja to interesi uztur, tad viss notiek. Ja man prasītu, ko es teiktu jaunam cilvēkam, kam interesē tehnikas, tehnoloģijas – es teiktu, mīļais, es zinu, ka visi jaunieši tagad ir meklējumos. Tāpēc bakalauru vislabāk ir pabeigt Latvijā. Mēs daudz uzņemam skolēnu ekskursijas, tas ir ļoti labi, jo viņi atnāk un redz, ka patiesībā Cietvielu fizikas institūts ir ārkārtīgi moderna zinātniska iestāde, kur ir notiek filmu cienīgi sižeti. Meklējiet un darbojieties šeit, Latvijā. Klīst tāds mīts, ja neiesi studēt uz ārzemēm, tu esi lūzeris. Tā nav taisnība – arī šeit pamata izglītību var iegūt ļoti labu.

Cik viegli ir ielauzties zinātnieku pulkā? Kas ir tie soļi, kas jāveic tiem, kas tagad studē tikai pirmajos kursos?

Ilze: Vispirms jāizvēlas virziens, kas interesē. Tad jāpameklē, vai mums Latvijā kāds, kas strādā šajā virzienā.  Būtībā, ja tev ir interese, es domāju, ka visur pieņem studentus. Studenti ir ļoti laipni aicināti. Viņiem uzreiz iedos ko darīt, viņiem būs nelieli darbiņi un uzreiz varēs ar zinātniekiem kopā veidot publikācijas. Un re – viņš jau ir zinātnieks!

Bet vai pie tām “filmu cienīgajām mašīnām” uzreiz laidīs? Un kad to algu maksās?

Andris: Tur ir dažādi stāsti. Universitātē nemaksā algu, tur ir stipendija. Bet studenti CFI saņem algu, jo viņi mums ir darbinieki, nevis studenti. Jautājums, “kad laidīs pie mašīnas?”, patiesībā atbilde ir katra paša rokās. Pie mašīnas var tikt arī pusgada laikā. Te bija jautājums, ieejot pirmā kursa auditorijā, kā var atšķirt, kurš ir “derīgs” – patiesībā tas jau ir zināms iepriekš. To var redzēt nometnē “Alfa”, Fizmixsā, olimpiādēs, fiziķu skolā – viņi visi ir zināmi. 

Ilze: Arī darba vadītājs var dot kādus mazos darbus, kas var būt pirms publikācijas. Ar domu, ka tas jau varētu tikt publicēts nākotnē. 

Andris: Maģistra līmenī lielākā daļa darbu aiziet publikācijās. Es kā vadītājs neuzdošu bezjēdzīgus darbus, man vienmēr būs daudz ko darīt. Es sākušu ar mazāk atbildīgiem darbiem un turpināšu ar atbildīgākiem. Bet tie visi tie ir vienas lielas lietas sastāvdaļa.

Kā zinātnieki var nākt tuvāk sabiedrībai un veicināt kritisko domāšanu? Mūsu informācijas pārbagātībā ir tik viegli cilvēkiem iestāstīt puspatiesības. Kā zinātni “celt saulītē”? 

Andris: Tas ir viena miljona jautājums. Vienīgais veids, kā to darīt, ir labi skolotāji. Tur viss sākas. Arī sociālo tīklu komunikācija, bet tur strādā Brandolīni likums – lai apgāztu nekorektu apgalvojumu, jāpatērē vismaz desmit reizes vairāk pūļu, nekā radot šo apgalvojumu. Līdz ar to katru lietu “apgāzt” nevar. Darboties patstāvīgi, kritiski domāt – tur citu zāļu nav.

Ilze: Es domāju, ka ar augstāko izglītību. Ja visi varētu izvēlēties studēt – tur tomēr iemāca to kritisko domāšanu. Jo tu ej tēmā arvien dziļāk un saproti, kas to ietekmē, ka ir daudz blakus lietas. Un tu saproti, ka uz vienu un to pašu lietu var paskatīties no dažādām pusēm. Tu nepaļaujies, ka – ja reiz pateica, tad tā ir – tu pats sāc domāt, vai tas tā varētu būt vai nebūt?