Kā saprast, ko īsti vēlies strādāt pēc studijām, kad diploms jau kabatā?  Vai darba devēju gaidas par jaunu speciālistu zināšanās un prasmēm sakrīt ar to realitāti, ko jaunietis apgūst studiju laikā? Tirgū tiek gaidītas arvien jaunas darba rokas, profesijas mainās, mainās arī prasmes, kas neieciešamas dažādu darbu veikšanai. Par pirmo darba pieredzei un sagatavošanos “pārējai” no studenta dzīves uz “darba dzīvi” trešajā raidījumā “Tu saki?” kopā ar vadītājiem Arti Ozoliņu un Rihardu Blesi spriež Latvijas Universitātes (LU) Industriālās inženierijas vadības studiju programmas 3. kursa students Reinis Krūmiņš  un LU absolvente, darba efektivitātes speciāliste, Latvijas Ergonomikas biedrības projektu vadītāja Annija Pozņaka.

Industriālais inženieris. Kas tas tāds? Ko viņš dara? 


Annija: Tas ir profesionālis, kas pārvalda gan tehnisko jomu, gan arī vadības jomu un spēj risināt vadības procesu jautājumu un uzlabot biznesa efektivitāti kopumā. Bet es domāju, ka studentam Reinim par šo var vairāk prasīt, jo es esmu specializējusies vienā no šīm industriālās vadības jomām.

Reinis: tas, ko mēs mācāmies ir tas, kā mēs spējam organizēt darbu, maksimāli izmantojot savus resursus kā uzņēmums un dabūt no tā visa maksimālo efektivitāti. Pašlaik darbinieki tiek pakārtoti darbam. Proti – ņemam darbinieku, grūžam iekšā procesā, sanāks – labi. Bet tagad ejam uz to, ka darbu pakārtojam tieši konkrētajam darbiniekam – lai viņam ir ērti, lai viņam ir droši un lai viņš to darbu veic maksimāli labi. 

Katrs dara tieši to, kas viņam sanāk vislabāk – vai es pareizi iztulkoju? 

Reinis: Jā, tieši tā. 

Tikko ir izdevies iegūt kāroto bakalaura grādu un tagad priekšā ir nākamās izvēles – gan par profesionālo karjeru, gan par, iespējams, akadēmisko izglītošanos. Bet mēs zinām, ka Tu, Annij, izmantoji iespēju “atvilkt elpu”, paņemt kādu mēnesi vai divus brīvus. Kāpēc to darīt? 

Annija: Man noteikti bija liela vēlme doties uz Ameriku pēc vidusskolas beigšanas, bet tad nebija tādas iespējas, tādēļ izvēlējos par labu akadēmiskajai izglītībai. Vēlme bija palikusi un to realizēju pēc bakalaura grāda. Es teiktu, ka ir labi paņemt šo pauzi, jo tās laikā tu vairāk apsver, kur tu vēlies progresēt un attīstīties nākotnē. 

Man tā bija pārbagāta un piedzīvojumiem pilna vasara. Es teiktu, ka gāja grūti, un es sapratu to, ka es negribu darīt nekvalificētu darbu, es gribu doties tālāk profesionālā jomā. Tādēļ es atgriezos Latvijā un tagad esmu Latvijas Ergonomikas biedrības projektu vadītāja. Mēs popularizējam šo jomu, lai ergonomika būtu populāra Latvijā, jo maz par to tiek runāts. 

Ārzemēs to mēdz saukt par “gap year”, tiešā tulkojumā – pauzes gads. Reini, ir vērts ņemt to pauzi?

Reinis:  Pirms es nācu uz universitāti, es iepriekš nedaudz pastrādāju. Pirms tam pabeidzu tehnikumu – biju ēdināšanas pakalpojumu speciālists. Es pastrādāju par pavāru kādu gadu, vai mazliet vairāk. Pa to laiku es sapratu – jā, ir fun, bet tomēr negribu šo darīt visu mūžu. Tas ir labs plāns B visu laiku. Tad es sāku vairāk skatīties, ko universitātes piedāvā, un sapratu – jā, šis ir kaut kas interesants, ko varētu pamēģināt. 

Es iesaku paņemt to mazo pauzīti, apkopot domas, saprast, kas ir kas un ko tu īstenībā gribi “dabūt ārā”. 

Nākamais jautājums, kas nāk ārā, tuvojoties tam bakalaura noslēgumam – ko tālāk? Arī akadēmiskajā dzīvē. Annij, tu izvēlējies turpināt studijas citā universitātē. Jautājums, vai vispār ir vērts iegūt maģistra grādu mūsdienu darba tirgū? Varbūt ir vērts pilnīgi citu jomu paņemt, lai profesionālo prasmju klāsts būtu bagātīgāks?

Annija: Viens no iemesliem bija turpināt to, ko jau biju iesākusi bakalaura līmenī, un manā pašreizējā universitāte piedāvāja šo programmu, LU piedāvā tālāk doktorantūras programmu, tāpēc es nenoliedzu, ka es turpināšu studijas arī LU. Bet es teiktu, ja students pēc bakalaura zina, ka viņš vēlas strādāt konkrētajā jomā,  tad ir vērtīgi uzreiz turpināt, lai nezaudētu to ritmu. Es redzu, kā maniem studiju biedriem iet grūti. Daudziem ir vairāk nekā 30 gadu un viņi ļoti cenšas sakārtot visu, lai būtu laiks arī studijām. Tāpēc es ieteiktu pēc iespējas ātrāk iziet tos (red. – izglītības) posmus. Mācīties var vienmēr un nekad tas nebeidzas. 

Dažkārt saka, ka maģistrs ir bakalaura atkārtojums tikai par vienu pakāpi augstāk. 

Reinis:  Godīgi sakot uz maģistru pašlaik skatos mazliet skeptiski. Ja es ņemtu maģistru, es visdrīzāk skatītos uz kādu blakus jomu. Tas, ko es pašlaik mācos, ir plašs (red. – iespēju) klāsts, ko es pēc tam varu darīt. Varbūt piemācīties kaut ko klāt, specializēties. 

Kas Tev palīdz saprast, kas ir tas, ko tu konkrēti gribi? Tā, šķiet, ir problēma ne tikai izvēloties maģistru, bet arī pēc vidusskolas beigām – kā nonākt līdz tai “manai” specialitātei?

Reinis: Mēģināt. Vienkārši mēģināt dažādus darbus. Aiziet un atrast labu prakses vietu – tas būtu viens no galvenajiem punktiem. Ja tu ņemsi praksi tikai ķekša pēc, tad pēc studijām tu visdrīzāk arī nesapratīs, kas tu vari būt un kas tu gribētu būt. 

Vēl viens veids, kā dažādot savu pieredzi, ir pamainīt augstskolu. Kādu pievienoto vērtību Tu, Annija, redzi no tā, ka esi citas universitātes studente? Vai ir kādas atšķirības studiju procesā? 

Annija: Nevaru īsti salīdzināt, jo tās ir dažādu līmeņu programmas. Ja skatāmies uz to, vai ir jēga ko pamainīt savā universitāšu lokā, tad es teiktu nē, ja ir Tev saistošs piedāvājums no esošās universitātes, labāk turpināt iet pa tās pašas universitātes līniju. Jāskatās pēc programmas, ko piedāvā. 

Parunāsim par to, kā padarīt sevi konkurētspējīgāku jau bakalaura laikā. Reinis jau pieminēja prakses iespējas. Kas jādara studentam studiju laikā, lai savu konkurētspēju celtu?

Annija:  Pirmkārt jāizmanto lietderīgi, jāskatās, kur praktizēties arī savā brīvajā laikā. LUMIC – Latvijas Universitātes un Microsoft  inovāciju centrs piedāvā daudz projektus, kuros vari atklāt jaunas prasmes un iemācīties daudz ko jaunu, kā vadīt komandu, projektus. Ja ir uzaicināti vieslektori no, piemēram, uzņēmuma, kas Tevi interesē, tad izmantot iespēju – pieiet klāt, aprunāties, ievākt kontaktus un tad jau virzīties tālāk.

Reini, vai Tu u saviem kursa biedriem skaties kā draugiem vai konkurentiem, kas nākotnē varētu atņemt darba vietu?

Reinis: Noteikti kā uz draugiem. Jebkurā gadījumā kādreiz var nākties sastrādāties. Un konkurence pa lielam jau ir laba lieta. Konkurence tev ļauj augt un tiekties būt labākam. 

Ko tu pats šobrīd dari, lai spodrinātu savu konkurētspēju un celtu sevi nākotnes darba devēja acīs?

Reinis: Es esmu kursa vecākais, mēģinu vairāk komunicēt vairāk ar kursa biedriem, ar citu kursu vecākajiem, mēģinu būt tāds kā koordinators. Tai pašā laikā vienmēr mēģinu palīdzēt, kad pildām kādus mājasdarbus kopā. 

Kā Tu skaties uz visām tām iespējām, ko minēja Annija – prakse un citas? Cik daudz šīs iespējas izmanto un vai tās ir īstās, ko studenti šobrīd sagaida? 

Reinis: Man liekas studenti neizmanto pilnībā piedāvātās iespējas. Grūti atbildēt, kāpēc. Es pats mēģinu iedrošināt. Man divi kursa biedri ir aizbraukuši Erasmus apmaiņas programmā, pat jau otro reizi. Kad viņi atgriežas, mēs visi kopā parunājām un viņi teica – lielisks iespaids par to, kas notiek citur un kā skatās uz mūsu jomu. Protams, kontakti! Tas vienmēr ir bijis liels bonuss. 

Annija: Es teiktu, ka studenti nemeklē šīs iespējas un mārketinga aktivitātes n o šo projektu puses ir diezgan vecmodīgas, tādēļ varbūt viņi neatrod. Projektu rīkotājiem vairāk vajadzētu sadarboties ar sociālajos tīklos populāriem cilvēkiem, ar “iekšējiem” influenceriem. 

Svarīgi gan  ir meklēt arī pašam. Es diezgan daudz sava brīvā laika pavadīju, meklējot šīs iespējas. 

Vai tās iespējas, ko izmantoji universitātē, ir tās lietas, ko darba devējs novērtē brīdī, kad ar savu CV, motivāciju un personību dodies pie viņa?

Annija: CV ir jābūt kvalitatīvam, nevis kvantitatīvam. Man bija daudz dažādu projektu, tādēļ jāsaprot, uz kuriem fokusēties, kur likt uzsvaru. Erasmus studijas novērtē, starptautiskajā vidē tām ir ļoti augsta pievienotā vērtība. Darba devējs vairāk novērtē, kās esi cilvēks, kāda ir attieksme un ko šis cilvēks dos uzņēmumam kā darbinieks. 

Kāda bija Tava pirmā darba intervija jau pēc bakalaura grāda iegūšanas? Tā bija kādā no uzņēmumiem, kur jau Tu biji iepriekš praksē, vai kur citur?

Annija: Bija atsauce uz iepriekšēju projektu, kādēļ darba devējs mani zināja, Ja ne pēc vārda, tad bija informēts par projektu. Un tad man jautāja, ko esmu līdz šim darījusi, kādi ir lielākie sasniegumi, bija arī latviešu valodas tests un mājasdarbs. 

Ko Tu gribētu pajautāt savam pirmajam darba devējam pēc bakalaura beigšanas? Cik vispār nozīmīgi ir uzdot jautājumus darba devējam? 

Annija: Tā ir laba prakse. Es arī atnācu uz interviju ar savu CV un sarakstītiem jautājumiem. Tas darba devējam lika noprast, ka es esmu centusies gatavoties darba intervijai. Uzdot jautājumus ir svarīgi un vērtīgi.

Sabiedrībā valda tāds uzskats, ka tie, kas iet mācīties ekonomiku, ir nolemti bezdarbam. Apgāziet, lūdzu, to. Kāpēc mācīties ekonomiku un vadību patiesībā ir vērtīgi? 

Annija: Es mācījos industriālo inženieriju un tā nav īsti tikai ekonomika un vadība. Mēs mācījāmies industriālos, STEM priekšmetus, kas nākotnē potenciāli pietrūks un tu zini, ka Tev būs darbs. Tu mācies kopā ar mākslīgo intelektu un viņš mācīsies kopā ar tevi. Vadības prasmes sabiedrībā tiešām ir nenovērtētas – komunikācijas līmenis, sarunu vadīšana, resursu vadīšana – tas ir grūti un ne katrs to var darīt. 

Reinis: Manuprāt Latvijā šīs jomas tiešām ir nenovērtētas. Ārzemēs, it īpaši Amerikā, vadīšanai un finansēm ļoti pievērš uzmanību. Tieši cilvēku vadīšanā meklē labākos cilvēkus, jo darba devēji paši varbūt nezina, kā motivēt darbiniekus vai kā noturēt tos, lai strādātu ilgi konkrētajā uzņēmumā.