Vai studentu gadi ir labākais laiks cilvēka dzīvē? Vai studiju laikā iegūtie draugi, paliek uz mūžu?  Kā ar zināšanām un pieredzi? Par studentu dzīvi, par pirmajiem soļiem zinātnē, par priekiem un bēdām augstskolā, par cerībām un realitāti raidījuma “Tu saki?” ceturtajā epizodē kopā ar vadītājiem Arti Ozoliņu un Rihardu Blesi spriež Sandija Iesalniece, humanitāro zinātņu fakultātes lektore, Vācu filoloģijas studiju programmas absolvente, strādā Gētes institūtā Rīgā, un Signe Viška, arī vācu filoloģijas programmas absolvente, autore, tulkotāja, kultūras un literatūras projektu organizatore un dalībniece, kādreizējā Radio NABA literatūras raidījuma “Bron-hīts” veidotāja un vadītāja. 

Šajā raidījumā vijas cauri tēma - studijas toreiz un tagad. Jūs pārstāvat dažādus studiju gadus, sāksim varbūt ar Sandiju – kā tu skaties uz mūsdienu studijām, vai tās ir labākas, sliktākas, kāpēc? Vai toreiz bija labāk?  

Sandija: Es jau nevaru salīdzināt, jo es toreiz biju studente. Mēs ar Signi pārstāvam, varētu teikt, pat dažādas paaudzes, bet es šobrīd varu tikai no pasniedzējas, lektores skatupunkta teikt: programma ir savādāka, situācija ir citāda, studentu motivācija ir, iespējams, savādāka.  

Kā ar tehnoloģiju pielietojumu? Vai tās ko maina?  

Sandija: Studiju procesā? Uztaisīt Power point prezentāciju, parādīt studentiem.  

Ja par valodu mācīšanos runājam, tieši valodu – valodu, nevis par filoloģiju studijām, tad šobrīd ir ļoti daudz iespēju mācīties pašai/pašam – skatīties Youtube video, mācīties valodu ar kādu ansambli, izmantot aplikāciju ar virtuālās vai paplašinātās realitātes elementiem. 

Signe, kā ir šobrīd mācīties? Vēl pavisam nesen ir absolvēts, vēl svaigas sajūtas. Kā tas bija?  

Signe: Raibi, es teiktu. Es, protams, nevaru salīdzināt kā bija agrāk un kā ir šobrīd, un vai šobrīd ir labāk. Domāju, ka, protams, tehnoloģijas daudz ko atvieglo, un es nezinu, kad tika ieviestas tulkošanas kabīnes fakultātē, bet es pieļauju domu, ka tas nebija ļoti sen. Manšķiet, ka visvairāk ir mainījies studējošo skaits, tieši vācu filoloģijā. Agrāk bija tiešām daudz studentu un varēja sadalīt vairākos moduļos – valodniecības, literatūras zinātnes moduļos. Tagad viss ir apvienots un nesadala kursu vairākās grupās. Tas ir reizē gan pluss, gan mīnus.  

Kāpēc tā? Varbūt ir kāda atbilde? Protams, ka var runāt par demogrāfiju, bet varbūt tieši attiecīgi - vācu filoloģijā vai filoloģijā kopumā – ir kādas izmaiņas popularitātē? Varbūt cilvēki filoloģiju nenovērtē?  

Sandija: Droši vien ir priekšstats, ka vācu filoloģijā mācās vācu valodu, ka tas ir valodas kurss. Un tad kad sāk studēt, tad atklājas, ka tā ir vācu literatūras vēsture, literatūras zinātne, vācu valodas vēsture, protams, arī ir valodas prakse un lingvistikas pamati. Tagad arī tiek piedāvāts, piemēram, ievads pedagoģijā vai vācu valodas pasniegšanas moduļi.

Domāju, ka šobrīd tīri interese par humanitārajām zinībām ir samazinājusies. Varbūt vairāk iet uz eksaktajām zinībām, grūti pateikt. Vēl, iespējams, ir parādījusies lielāka interese par Āzijas valodām, kur saredz lielāku darba potenciālu.  

Ir jau arī mainījusies paaudze. Vecvecāku vai vecvecvecāku paaudze, kas runāja vāciski un vai kuriem bija šī vācu kultūras piesaiste, ir jau miruši. Līdz ar to, varbūt arī ģimenēs vācu kultūras piesaiste ir gājusi zudumā.  

Signe, kāpēc tu izvēlējies vācu filoloģiju?  

Signe: Tāpēc, ka es vācu valodu iemācījos skatoties televīziju. Es kopš četru gadu vecuma runāju vāciski, es skatījos multenes vācu valodā un tā es ieguvu šīs valodas bāzi. Man bija diezgan interesants vārdu krājums, jo no multenēm es pārgāju uz dokumentālajām filmām. Es vēlējos šīs valodas zināšanas padziļināt. Paralēli arī sapratu, ka man interesē literatūra, interesē, kas notiek vācu valodas telpā, tieši literatūras lauciņā un, ka es varētu tulkot grāmatas. Izvēlējos vācu filoloģiju, jo šķita, ka tās ir arī vācu kultūras studijas – es varēšu gan tulkot, gan padziļināt valodas zināšanas, bet es to neuztvēru kā valodas kursu. Vācu filoloģijas programma ir ļoti visaptveroša, ir arī daži ļoti specisfiski kursi, piemēram, vācu mēmās filmas estētika. Nu lūk, es nodomāju, kur vēl, ko tādu varētu apgūt un izdomāju pamēģināt. Noteikti nenožēloju.  

Vienvārdsakot, buķete ir gana krāšņa arī mūsdienās. Sandij, vabūt ir kāda viena lieta no vecajiem laikiem, ko gribētos paņemt uz mūsdienām, kas varbūt ir izplienējusi un pazudusi?  

Sandija: Šobrīd es vēršos pie studentiem ar aicinājumu lasīt grāmatas un tekstus, ko pasniedzēji viņiem piedāvā. Es atceros, ka es patiesi godprātīgi gāju cauri visam literatūras sarakstam un lasīju Efiju Brīstu, Burvju kalnu un pat Nībelungus izšķirstīju. Šobrīd domāju, ka studenti to nedara. Un tad man ir jautājums - kādēļ? Šobrīd vēl nav atbildes, bet tas ir tas, ko es gribētu paņemt līdzi no vecajiem laikiem studentu pusē. Un pasniedzēju pusē – varbūt lielāku stingrību, mazāk pretīmnākšanas, varbūt “sēdies - 2” pieeju.  

Signe, kā Tu uz šo raugies? Varbūt mēs vienkārši dzīvojam tādā laikmetā, kur vienkārši nav laika lasīt?   

Signe: Nē, viss atkarīgs no prioritātēm. Bet arī to, ko Sandija teica, es izjutu ļoti stirpi kā studente. Ir seminārs un ir iedots teksts, vai sadalīts teksts vairākās daļās un viena grupa lasa to, cita – to, un tad visi pārrunā un diskutē. Ja lielākā daļa to nav izlasījusi, kas ir gadījies visai bieži, tad nav diskusijas un nevar apgūt tālāk šo darbu. Tiešām trūka varbūt tāda stingrāka vārda, ka nebija tā spiediena, protams, nav runa, ka kontrolē vai uzspiež kaut ko, bet tomēr gribējās mazliet vairāk disciplīnas no pārējiem studējošiem. Es, protams, arī nebiju tas cilvēks, kas vienmēr visu izpildīja uz 100%, bet tomēr, ja Tu esi iestājies kādā konkrētā studiju programmā, tad Tev arī ir kāda atbildība – atbildība pret citiem un arī pret pasniedzēju. 

Kāpēc vispār mācīties filoloģiju, kāpēc tas ir būtiski?  

Sandija: Nu filoloģija ir tāda inteliģenta cilvēka pamatlieta, jo tas, ko es sākumā teicu un Signe arī papildināja, ka programmā apgūst kultūru, vēsturi, kultūrzinātnes pamatus, literatūras un kultūras vēsturi, arī vācu literatūras kultūras pēdas Baltijā. Tam visam ir jēga tāda, ka Latvijā ir ļoti liela vācu kultūras piesaiste, mēs esam izauguši no vācu kultūras un tas, cilvēkam, kurš varbūt vēlas būt vēsturnieks, pētnieks, projektu vadītājs, varbūt strādāt Ārlietu ministrijā, iedod solīdu bāzi, lai varētu teikt, ka uzskata sevi par inteliģentu cilvēku. Protams, strādājot šajā Ārlietu ministrijā vai tulkošanas birojā, vai reklāmas aģentūrā par projektu vadītāju, praksē iemācās ļoti daudz citas lietas, varbūt vēl paralēli pamācās citas lietas. Bet šobrīd, manšķiet, ka tāds ir tas ieguvums no filoloģijas studijām.  

Izklausās, Signe, ka tas ir pamats tālākajai karjerai. Vai Tu tam piekrīti, nepiekrīti?  

Signe: Es noteikti piekrītu, jo man arī ir daudzi prasījuši – ko tad dod filoloģija? Vai, ja tu studē filoloģiju, vari būt tikai skolotājs? Kāda jēga studēt?  

Vai tikai filologs? Uzreiz domā – kur filologi strādā?  

Signe: Es, protams, varu arī runāt tikai no savas personīgās pieredzes, bet tieši caur filoloģijas studijām, esmu ieguvusi to atslēdziņu, kas atvērusi ļoti daudz durvis gan pašmāju literatūrā un tulkošanā, gan arī mazliet tālāk.

Es uzskatu, ka valodu un kultūrzināšanu bāze ļoti noder, lai attīstītu arī citas darbības sfēras, piemēram, sabiedriskās attiecības. Cilvēki noteikti grib sabiedrisko attiecību speciālistu, kuram ir tā valodas izjūta un sajēga par to, kas ir gaumīgi vai interesanti, un kam ir uztvere par kultūru.  

Tas ir vārdu spēks, ja tā var izteikties. Kas varbūt vēl ir tās praktiskās filoloģijas izpausmes, tās profesijas, ko cilvēki sabiedrībā labāk pazīst un saprot? Dzirdējām – tulkotājs, skolotājs, diplomātiskā korpusa darbinieks, Ārlietu ministrs. 

Sandija: Ministru prezidents arī der ir ar filologa izglītību. Vēl jau arī skolotājs nav zemē metama profesija, jo šobrīd pietrūkst 174 vācu valodas skolotāji Latvijas skolās, pārejot no krievu valodas kā otrās svešvalodas uz citām no 2026. /2027. gada. Līdz ar to, skolotājs ir tāds reāls darba piedāvājums nākotnei, bet ir jāsāk mācīties šobrīd, lai jau 2026. /2027. mācību gadā varētu mācīt.   

Kas ir varbūt visneparastākā profesija, kur aiziet kolēģi, kursa biedri, studenti ar filologu izglītību, bet tā, lai ir “pa ķeksi”, kā sarunavalodā saka, lai tas arī noder, nevis, lai sanāk, ka esi nomainījis uz ko citu. Piemēram, vai spiegam vajag filologu izglītību? 

Sandija: Vēl redzi, ir tas, ka mācoties filoloģiju, vienalga vai vācu, latviešu, franču, angļu vai spāņu, ir iespēja, ka cilvēks kļūs par zinātnieku. Vai nu valodas zinātnieku, vai literatūras, un pētīs dažādas literatūras vai valodas parādības, rakstīs grāmatas un monogrāfijas, un kļūs par pasniedzēju.  

Signe: Vēl ir arī literatūru un kultūras kritiķi.  

Tā kā iespējas ir tiešām plašas. Pašķetinot tālāk jautājumu par to, kā tad var nokļūt līdz studijām filoloģijā, vai ir absolūti pašsaprotami un obligāti, ka cilvēks, piemēram, ir mācījies vācu valodu pamatskolā, vidusskolā, lai viņš varētu startēt vācu filoloģijas studiju programmā? Vai arī tomēr ir iespējas tiem, kuri ar vācu valodu ir uz Jūs?  

Signe: Es domāju, ka, ja būtu vairāk studentu, un būtu iespējas dalīt vairākās grupās, piemēram, ar priekšzināšanām un bez, tad tas būtu iespējams un tad tas būtu pat ieteicams. Bet šobrīd tas būtu diezgan sarežģīti, ja vienā kursā būtu dažādi valodu līmeņi.  

Principā tad jau pirmajā nedēļā ir pilns e-pasts ar materiāliem vācu valodā, kas jāstudē?  

Signe: Ir tā, ka pirmajā semestrī ir ievadkursi, atkārtojums, gramatika, kas principā ir vidusskolas viela, bet tajā pat laikā arī ir literatūrzinātnes kurss, kur ir jālasa teksts un jāanalizē. Bet, ja Tu vēl apgūsti valodu, piemēram, A2 līmenī, tad, protams būs krietni grūtāk. Tas nav neiespējami, bet tas būs sarežģīti.  

Un kā no pasniedzēja viedokļa tas ir?  

Sandija: Man kā pasniedzējam, arī, protams, gribētos, lai vācu valodas zināšanas ir tādā līmenī, lai viņi spēj lasīt sarežģītus tekstus un diskutēt. Dzīvē šobrīd tā nav. Bet arī tiem potenciālajiem studentiem, kuriem nav augsta līmeņa vācu valodas zināšanu, ir piemērota šī valodas prakse 1. un 2. gadā, kur var atkārtot valodas pamatus, sarunas tēmas, teikuma struktūru, ideomātiku. Es esmu dzīvē redzējusi studentus, kuri pa šiem pāris semestriem ir lieliski uzlabojuši savas vācu valodas zināšanas. Protams, tas ir atkarīgs no paša un neizslēdz to, ka varbūt vēl papildus mācās.  

Signe: Piemēram, Gētes institūtā daudzi studējošie, kuri saprot, ka viņiem ir grūti un nepietiek ar to, ka viņi atkārto valodas zināšanas studiju kursos, viņi paralēli iet Gētes institūta kursos un tad viņu izaugsme ir tiešām ir milzīga. Man bija arī kursa biedrs, kurš atnāca ar minimālām vācu valodas zināšanām un viņa izaugsme no pirmā līdz trešajam kursam, bija tiešām milzīga.  

Bet mēs runājam par atkārtošanu un uzlabošanu, nevis par to, ka es izdomāju pamainīt pilnībā savu dzīves spektru un izdomāju iet uz vācu filologiem. Tomēr tā pamata izvēle ir jāizdara jau skolas solā?  

Sandija: Laikam tā tomēr būtu. Lai arī LUIS studentu festivālā teicām: “nāciet, nāciet”, tomēr dzirdēju dekāni sakām, ka ir vajadzīgs valodas līmenis, nevarētu teikt, ka uzreiz A1/A2 vai B1/B2 līmenis, bet jebkurā gadījumā tomēr ir labāk, ja tie valodas pamati ir apgūti. Vismaz drusciņ, kaut no multfilmām. 

Kā ir ar to praktisko pusi studiju laikā? Kas ir jādara, lai varētu atrast savu sapņu pielietojumu šīm zināšanām jau studiju laikā? Kas ir tas, ko studenti dara, kā viņi meklē un atrod sevi jau bakalaura studiju laikā, maģistra studiju laikā? Kāds ir bijis Tavs ceļš, Sandij?  

Signe: Man bija daudz nejaušību, kas mani aizveda līdz tam, kas man tiešām patīk. Mans pētniecības un tulkošanas virziens ir bērnu un jauniešu literatūra. Vācu filoloģijas programmā nav šāda kursa. Taču maģistra studijās ir iespēja izvēlēties dažādus kursus arī no citām studiju programmām, un es pamanīju, ka baltu filoloģijā ir bērnu un jauniešu literatūras kurss. Tad es apmeklēju to un es sapratu, ka šis ir tiešām ļoti noderīgi. Arī maģistra darbu rakstīju par bērnu un jauniešu literatūru, bet attiecīgi no vācu filoloģijas skatījuma.  

Tad varbūt mēs šobrīd runājam ar nākamo mācībspēku, kurš bakalauru studiju programmā varētu piedāvāt kursu par bērnu un jauniešu literatūru vācu valodā?  

Signe: Tas, man šķiet, būtu viens no tiem specifiskajiem kursiem, pēc kura varētu būt mazs pieprasījums, bet tie, kas uz turieni ietu un klausītos, tie būtu entuziastiski studenti. Vismaz es tā gribētu cerēt.  

Mēs jau minējām to, ka izvēle ir jāizdara jau skolas solā esot, bet vai ir vērojami popularitātes vilņi, kurā brīdī aiziet uz vienu valodu vairāk, kādā uz citu? Ievadā es dzirdēju par Āzijas studijām. Tas ir tāds popularitātes jautājums – kuru valodu virzienu vairāk izvēlas un kas to ietekmē – vai tie ir pasaules aptveroši notikumi, pelnīšanas vēlme? Uz ko Jūs liktu lielāku akcentu, pie kā ir vairāk jāpiestrādā?  

Sandija: Noteikti būtu universitātei jājautā par to, kurā brīdī, kura programma ir vairāk pieprasīta. Protams, ka tas ir saistīts arī ar politisko un ekonomisko attīstību pasaulē – vai, piemēram, tajā brīdī saredz, ka vācu valoda dos darba iespējas tepat Latvijā vai Vācijā, vai Austrijā, vai Šveicē.  

Vai kaut vai Eiropas Savienības struktūrās, jo tur arī viss notiek dažādās valodās, tajā skaitā arī vācu valodā. Līdz ar to šiem tulkiem darbs noteikti atrastos.  

Signe: Jā, viennozīmīgi. Bet, man arī šķiet, ka katru gadu ir diezgan daudz angļu filoloģijas studentu, un it kā saka, ka mums ir tā jau daudz šo angļu valodas ekspertu, bet patiesībā daudz kur vajag cilvēkus, kas ļoti augstā līmenī zina šo valodu.

Kaut arī katru gadu ir ļoti daudz šo angļu filoloģijas studentu, man šķiet, ka jebkurā gadījumā arī angļu filologiem būs vienmēr pieejams darbs.  

Parunāsim par vēl vienu aspektu. Mēs abi ar Arti piektdienu rītos aicinām visus arī pie digitālo brokastu galda, stāstām par jaunākajām tehnoloģijām. Gribēju vaicāt par humanitārajām zinātnēm un modernajām tehnoloģijām. Tehnoloģijas un valodas – draugs vai drauds?  

Signe: Varbūt gan, gan, bet pirmais kas ienāk prātā, ir pozitīvi piemēri. Apgūstot vācu filoloģiju, ir jāmācās arī zviedru valoda. Ja, piemēram, man ir Kindle e-grāmata un es lasu grāmatu zviedru valodā, es varu uzspiest uz vārda un uzreiz izlec skaidrojošā vārdnīca un es varu uzreiz uzzināt vārda nozīmi. Tāpēc domāju, ka tehnoloģijas ļoti atvieglo darbu tulkotājiem, jo ir daudz dažādu vārdnīcu, var sameklēt dažādas nozīmes, ir arī forumi, kur ir citi tulkotāji un valodnieki un var jautāt dažādas lietas un paver pasauli plašāk.  

Sandija: Ja pareizi māk apieties ar tehnoloģijām – tad noteikti draugs. Tas, ko Signe teica, ir arī ārkārtīgi interesanti. Nav jānēsā līdzi vācu valodas vārdnīca, bet var visu ātri apskatīties internetā. Tāpat arī tiešsaistē ir pieejamas vācu valodas tieši skaidrojošās, ne tulkojošās vārdnīcas. Pagājušo nedēļ tieši bija jautājums par to, kā tad ChatGPT ietekmēs valodu apguvi, jo arī students var uzrakstīt eseju, izmantojot šo mākslīgo intelektu. Tad viens no piedāvājumiem bija – mainīt valodas apguves metodes un pārbaudes mehānismus. Piemēram, ja Tev ir jāuzraksta eseja, tad raksti to, izmantojot mākslīgo intelektu, un pēc tam komentē, rediģē šo mākslīgā intelekta sagatavoto tekstu, eseju vai runu un pamato, kāpēc Tu atstāji vienu vai otru teikumu, frāzi. Domāju, ka šāda pieeja ir gudrāka.

Nav jēga izlikties, ka šīs jaunākās tehnoloģijas neeksistē, bet svarīgi saprast kā tās funkcionē un kurā brīdī cilvēkam ir jāiesaistās un kā var pārbaudīt viņa zināšanas.  

Signe: Jā, neļauties slinkumam.  

Signe, vai Tev jau ir bijusi iespēja neļauties slinkumam un izmēģināt ChatGPT iespējas?  

Signe: Jā, man ļoti palīdz ar darba e-pastiem, kur jāizsklausās tā lietišķi, bet pieklājīgi, pat ja runa ir par kavētu deadline vai ko tamlīdzīgu, kur Tev pieklājīgi jānorāda kāda informācija. Un tas ļoti noder angļu un vācu valodā – tur uzreiz ir pieklājības formas, pareizi noformulētie teikumi un tas tiešām ļoti noder komunikācijā. Protams, es pēc tam izrediģēju piedāvāto e-pasta tekstu, bet kopumā tas tiešām ir paātrinājis ikdienas darba procesu.  

Valodu tehnoloģijas kā tādas ir parādījušās pēdējos gados īpaši aktuāli. Mēs esam dzirdējuši par tādiem gigantiem kā Tildi un citiem uzņēmumiem. Beidzot tehnoloģiju uzņēmumi klauvē pie filologu durvīm, kā jūs redzat to virzienu – būs vēl lielāka sadarbība? Kā jūs redzat nākotni?  

Sandija: Es neesmu par šo jautājumu īpaši domājusi, man būtu grūti tagad atbildēt. Bet varu pateikt par Tildi, ko es lasīju vācu Der Spiegel. Tieši par ChatGPT – ka vācieši paši sev ber pelnus uz galvas, par to cik viņiem ir vāji attīstīta šī mākslīgā intelekta nozare. Kā pozitīvu piemēru viņi minēja tikšanos ar StartUP Latvijā. Šī StarpUp nosaukums arī ir Tilde.  

Signe: Man jau šķiet, ka cilvēku nevarēs aizvietot. Domāju, ka cilvēks var tiešām palīdzēt arī mākslīgajam intelektam piekopt šīs prasmes – vēl labāk strādāt un palīdzēt cilvēkiem tikt galā ar tekstiem. Bet nu nekad cilvēks netiks aizvietots.  

Pats noslēdzošais jautājums – pats svarīgākais. Mēs runājam par vācu valodu, bet mēs dzīvojam Latvijā, mums ir latviešu valoda. Kāpēc, jūsuprāt, mēs varam apgalvot, ka latviešu valoda pēc 100 gadiem neizzudīs?  

Signe: Es ticu, ka pēc 100 gadiem vēl joprojām būs arī latvieši, līdz ar to – valoda neizzudīs.  

Sandija: Es pievienojos Signes ticībai.  

Valodu spēks ir cilvēkos, kuri tajā runā.