1912. gada rudenī Rīgas intelektuālās aprindās valdīja nemiers. Visi runāja par jautājumu, kas šķita nekādi nav atrisināms. No roka rokā klīda tēmai veltītas brošūras un grāmatas. Aprindas bija sadalījušās divās pretējās, naidīgās nometnēs un problēma bija tik komplicēta, ka oponenti viens otru reti kad saprata, pārsvarā – pārprata. Lai konfliktu varētu ja ne atrisināt, tad vismaz ievirzīt konstruktīvākā gaisotnē, no Vācijas tika uzaicināts lietpratējs, kura uzdevums bija sniegt problēmas objektīvu izgaismojumu. Pirms viesa priekšlasījuma avīzēs jau priekšlaicīgi mierināja satrauktos rīdziniekus – eksperts nav propagandists, viņš nerunās “par” vai “pret”, bet gan izskaidros lietas būtību. Turklāt lektors sola to paveikt tā, lai pat tie, kuri nav iedziļinājušies jautājuma niansēs, varētu viegli saprast priekšlasījuma saturu.

Mazās Ģildes zāle bija pārpildīta, kad publikas priekšā iznāca Greisfaldes Universitātes filozofijas profesors Johaness Remke (1848–1930). Sanākušie satraukti gaidīja, gaidīja un nesagaidīja. Profesors sniedza plašus vēsturiskus ievadus tematikā, sevišķi akcentējot jauno laiku nozīmi un tad īsi ieskicēja pēdējo gadu tendences. Priekšlasījums noslēdzās. Vīlusies publika izklīda.

Kas bija satraucis vācbaltiešu intelektuālās aprindas Rīgā 20. gadsimta sākumā? Par ko priekšlasījumā runāja Remke un ko no viņa gaidīja publika? Šos un citus jautājumus lūkosim izgaismot raidījuma ietvaros.
 

Raidījumu vada Ainārs Kamoliņš, Andrejs Balodis un Andris Hiršs.